1,720,961 research outputs found
Apvidvārds <em>rājums</em> un tā izplatība Latvijas toponīmijā
No full textRakstā, balstoties uz izlokšņu materiālu, kas fiksēts gan latviešu valodas izlokšņu vākumos, gan arī senajās latviešu valodas vārdnīcās un folklorā, un vietvārdu materiālu, noteikts apvidvārda rājums ‘līdums’ izplatības areāls latviešu valodas izloksnēs un Latvijas toponīmijā.Latvijas toponīmijā diezgan plaši pārstāvētais latviešu valodas vārds rājums ‘plēsums, maza pļava’, kas atvasināts no darbības vārda rāt ‘līst līdumu’, ir mūsdienu latviešu literārajā valodā maz zināms un mūsdienu latviešu valodas vārdnīcās neietverts apvidvārds, tomēr agrākos gadsimtos šis vārds latviešu leksikogrāfijā ir sastopams diezgan bieži, iespējams, tādēļ, ka tā izplatība agrāk bijusi plašāka.Mūsdienās apvidvārds rājums ir reģistrēts samērā nelielā areālā Zemgales ziemeļaustrumos, turpretī atbilstošo vietvārdu izplatības areāls ir daudz plašāks – tas aptver arī Sēlijas rietumus un Vidzemes dienvidus. Domājams, ka vietvārdu materiāls vismaz aptuveni rāda arī apelatīva agrāko izplatību. Apelatīva rājums izplatības areāls latviešu valodas izloksnēs pēdējo gadsimtu laikā ir stipri samazinājies, iespējams, tādēļ, lai izvairītos no pārpratumiem homonīmā vārda rājums ‘bāriens’ dēļ, bet arī tādēļ, ka pēdējā gadsimta laikā samazinās apvidvārdu lietojums kopumā.Šīs saknes vietvārdu semantikā Latvijas toponīmijā nav īpaši lielas dažādības – vairumā gadījumu šie vietvārdi attiecināti uz pļavām, ir vairāki lauku nosaukumi, arī mežu nosaukumi, atsevišķi purvu nosaukumi, pavisam nedaudz strautu nosaukumu.Atsevišķa grupa ir mājvārdi, to motivācijas pamatā acīmredzot ir netālu esošas nolīstas pļavas vai lauka nosaukums.Pasvales rajonā Lietuvā, Latvijas pierobežā, samērā netālu no rājuma areāla Latvijā ir sastopami vairāki fonētiski atbilstoši ciemu nosaukumi: Rojūnai c daļa Pasvalē, c daļa Tetirvinos un c Upītē. Šie ciemi atrodas agrākajās zemgaļu apdzīvotajās teritorijās, tādēļ ar ļoti lielu piesardzību, neko konkrētāk nezinot par šo Lietuvas vietvārdu senumu un iespējamo semantiku, var izteikt hipotēzi, ka tie ir saistīti ar latviešu (vai zemgaļu) rājums vai arī ar agrāk eksistējušu atbilstošu lietuviešu valodas vārdu.</p
Latviešu un lietuviešu valodas īpašības vārdu semantisko pārmaiņu tipi
No full textDIE TYPEN VON BEDEUTUNGSVERÄNDERUNGEN DER LETTISCHEN UND LITAUISCHEN ADJEKTIVEZusammenfassungIn diesem Artikel sind die Typen von Bedeutungsveränderungen (Metapher, Metonymie, Bedeutungserweiterung und Bedeutungsverengung, Entstehung der gegenteiligen Bedeutung) der lettischen und litauischen Adjektive betrachtet, man stützt sich auf Sclußfolgerungen, die bei der Analyse der formal identischen, aber semantisch unterschiedlichen Wortpaaren der lettischen und litauischen Adjektive durchgeführt sind.Die Typen von Bedeutungsveränderungen sind mit dem Ziel analysiert, um die charachteristischen Besonderheiten des Bedeutungswandels der Adjektive festzustellen.Fast alle in diesen Artikel angeführten Adjektive haben ziemlich komplizierte Geschichte der Bedeutungsentwicklung, in der mehrere Prozesse der Bedeutungsveränderungen geschehen sind.Obwohl bei der Klassifizierung der konkreten Fälle der Bedeutungsveränderungen schwehr die Subjektivität zu vermeiden ist, zeigt doch solche Analyse gewisse Tendenzen in der Entwicklung der Sprache. Zusammenfassend, können alle in diesem Artikel erwähnte Fälle der Bedeutungsveränderungen festgestellt werden, daß bei der Adjektive der lettischen und litauischen Sprache die Metonymie als Typ der Bedeutungsveränderung dominiert. Offensichtlich, die Metonymie ist ein charachteristisches Merkmal gerade für die Bedeutungsentwicklung der Adjektive, weil bei Substantiven die Metapher als Typ der Bedeutungsveränderungen dominiert
Daži semantiski atšķirīgi homoģenētiski krāsu nosaukumi latviešu un lietuviešu valodā (<em>zils</em> : <em>žilas</em>, <em>ruds</em> : <em>rudas</em>)
No full textMANCHE SEMANTISCH UNTERSCHIEDLICHE HOMOGENETISCHE FARBENBENENNUNGEN IN DER LETTISCHEN UND LITAUISCHEN SPRACHE (zils : žìlas, ruds : rùdas)ZusammenfassungIm Beitrag sind zwei formal entsprechende, aber semantisch unterschiedliche Wortpaare der lettischen und litauischen Sprache – lett. zils ‘blau’ : žìlas ‘grau’, ruds ‘rötlich, rotbraun’ : rùdas ‘braun’ – analysiert. Auf der Basis von Angaben der Mundarten, der etymologischen Untersuchungen, der alten Wörterbücher und Texte wie auch Folklore wurde versucht festzustellen, welche der beiden Sprachen die altertümlichere Bedeutung aufbewart hat und welche semantische Prozesse in der Bedeutungsentwicklung dieser Farbenbenennungen geschehen sind.Die Analyse dieser Farbenbenennungen lieβ auch manche allgemeine Schlussfolgerungen ziehen: 1) die Wahrnehmung von Farben ist subjektiv, deshalb ist bei Farbenbenennungen die Möglichkeit der semantischen Differenziation gröβer als bei Adjektiven insgesamt; 2) offensichtlich ist ein Teil der Farbenbenennungen in relativ später Periode in jeder Sprache unabhängig entstanden; 3) alte Farbenbenennungen haben sich nicht selten in der Folklore, besonders in den Volksliedern, erhalten.</p
Egles un priedes nosaukums senajos latviešu leksikogrāfiskajos avotos topošajā „Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā”
No full textRakstā aplūkots skuju koku nosaukumu skaidrojums latviešu senajos leksikogrāfiskajos avotos. Tā kā 17. un 18. gs. latviešu valodas vārdnīcās vārdi egle un priede lielākoties skaidroti atšķirīgi no mūsdienām, rodas vairāki jautājumi: 1) vai tiešām 17. un vēlākos gadsimtos latvieši skuju koku nosaukumus lietoja atšķirīgi no mūsdienām; 2) vai no mūsdienām atšķirīgie skaidrojumi saistīti ar vārdnīcas autora dzimtās valodas (šajā gadījumā vācu, baltvācu) īpatnībām; 3) kad nostabilizējās šo vārdu skaidrojums latviešu valodas vārdnīcās; 4) kā, skaidrojot šos vārdus, rīkoties „Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas” autoriem.Raksta gaitā noskaidrojās, ka no mūsdienām atšķirīgie tulkojumi vācu valodā saistīti ar Baltijas vāciešu valodas īpatnībām, bet poliski skaidrojumi, visticamāk, jāuztver kā kļūda. Skuju koku nosaukumu skaidrojumi vācu literārajā valodā nostabilizējās 19. gs. Topošās „Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas” nozīmju skaidrojumu izveidē izmantojot 17.–18. gs. vārdnīcu dotumus, Baltijas vāciešu valodas īpatnības ir jāņem vērā, savukārt kļūdainie skaidrojumi ir jāvērtē kritiski
Atsevišķu latviešu un lietuviešu valodas adjektīvu semantiskā diferenciācija: latv. <em>šķīsts</em>, liet. <em>skýstas</em>; latv. <em>skaists</em>, liet. <em>skaistùs</em>; latv. <em>tikls</em>, liet. <em>tiklùs</em>
No full textDie semantische differenziation von manchen adjektiven der lettischen und litauischen sprache: lett. šķīsts, lit. skýstas; lett, skaists, lit. skaistùs; lett, tikls, lit. tiklùsZusammenfassungDiesen Wortpaaren von semantisch unterschiedlichen Adjektiven der lettischen und litauischen Sprache (lett. šķīsts ‘tugendhaft, unschuldig, keusch’ : lit. skýstas ‘flüssig; nicht ernst gemeint, unreif’; lett. skaists ‘schön’ : lit. skaistùs ‘grell, klar, rosig; ehrlich, keusch’; lett. tikls ‘tugendhaft, keusch’ : lit. tiklùs ‘treu, leichtgläubig; ehrlich, anständig’) kann man zu Bezeichnungen der Eigenschaften der Sittlichkeit zählen, weil mindestens ein Wort im Paar (lett. šķīsts, lett. tikls, lit. tiklùs und lit. skaistùs) eine mit Sittlichkeit verbündete Eigenschaft charakterisiert.Die Aufgabe dieses Artikels ist mit der Analyse von diesen Wortpaaren zu konstatieren, welche Sprache die ältere Bedeutung beibehaltet hat, ungefähre Ursachen der Bedeutungsveränderung festzustellen und zu bestimmen, ob sie für ganze Gruppe charakteristisch sind.Lit. skýstas hat die ältere Bedeutung ‘flüssig’ beibehaltet. Im Lettischen war anfänglich zwei Bedeutungen: ‘flüssig’ (in Mundarten) und ‘rein, sauber’. Die erste Bedeutung ist noch in unseren Zeiten nur als die Erscheinung der Mundarten erhalten worden, aber in der Schriftsprache ist vielleicht wegen des Einflusses der religiösen Texten die Bedeutungsverengung ‘sauber, rein’ → ‘rein von Sünden, tugendhaft, keusch’ geschehen.Mehrdeutiges lit. skaistùs hat vermutlich auch die ältere Bedeutung ‘klar, hell’ beibehaltet, aber die Bedeutung ‘tugendhaft, keusch’ hat sich voraussichtlich als übertragene Bedeutung von der Bedeutung ‘rein, hell’ entwickelt und heute ist sie nicht besonders oft verwendet. Im Lettischen ist die Bedeutungsveränderung ‘hell’ → ‘schön’ geschehen und ist vermutlich die ältere Bedeutung ‘hell’ im Kollokation skaists laiks ‘schönes Wetter’ beibehalten worden.Im lett. tikls ist die Bedeutungsverengung geschehen: ‘ehrlich, tugendhaft im weiteren Sinne’→ ‘sexuell scheu, keusch’. In den litauischen Mundarten ist neben den Adjektiv tiklùs ‘ehrlich’ auch homonymisches tiklùs ‘leichtgläubig’ beibehalten worden.Nach der Analyse dieser Wortpaaren kann man manche Zusammenhänge bemerken. Erstens, in allen drei Fällen ist die ältere Bedeutung das litauisches Wort beibehalten. Zweitens, die Bedeutungsentwicklungen von lett. šķīsts ‘sauber, rein’ → ‘rein von Sünden, tugendhaft, keusch’ und von lit. skaistùs ‘tugendhaft, keusch’ → ‘rein, hell’ sind vielleicht wegen des Einflusses des Christentums geschehen. Drittens, heute sind diese Bezeichnungen der Eigenschaften der Sittlichkeit ziemlich selten verwendet, meistens, in den religiosen Texten
Names of Snakes in Latvian Texts of the Sixteenth and Seventeenth Centuries
Get PDFNames of Snakes in Latvian Texts of the Sixteenth and Seventeenth Centuries
This article analyses the naming of snakes in sixteenth- and seventeenth-century Latvian texts which are taken from the Corpus of Early Written Latvian Texts, containing the first Latvian dictionaries, religious texts, and some secular texts. The objective of the paper is to try to determine how precisely the translators of religious texts rendered names of snakes, and to ascertain whether any semantic changes have taken place, or whether religious texts show specific use. The study also aims to find out if taboo of dangerous animals, snakes in particular, and related euphemisation is reflected in early Latvian texts. The paper focuses on four Latvian words: čūska, odze, zalktis, and tārps; two of them, odze and zalktis, from the sixteenth and seventeenth centuries until present time, have undergone significant semantic changes, probably because of euphemisation triggered by taboo. Comparison with the Lithuanian language allows to conclude that such usage, different from Modern Latvian, is neither specificity of old texts, nor incompetence of translators, but rather historical language facts. It is also established that in the sixteenth and seventeenth centuries animals as well as plants were not so strictly separated in peoples’ minds, the borders between their names were more fluid, therefore any of snakes’ names could be attributed to any snake species in Latvia.
Nazwy węży w szesnasto- i siedemnastowiecznych tekstach łotewskich
Niniejszy artykuł analizuje nazwy węży w szesnasto- i siedemnastowiecznych tekstach łotewskich, pochodzących z korpusu wczesnego piśmiennictwa łotewskiego, zawierającego pierwsze łotewskie słowniki, teksty religijne i świeckie. Autorka podejmuje próbę ustalenia, jak dokładnie tłumacze tekstów religijnych przekładali nazwy węży, oraz wyjaśnienia, czy zachodziły w tym zakresie zmiany semantyczne i czy teksty religijne zawierają specyficzne użycia. Artykuł ma również na celu ustalenie, czy tabu w odniesieniu do groźnych zwierząt, zwłaszcza węży, i związana z nim eufemizacja znajdują odzwierciedlenie we wczesnych tekstach łotewskich. Analiza skupia się na czterech łotewskich leksemach: čūska, odze, zalktis i tārps. W okresie od XVI i XVII wieku do czasów współczesnych, dwa z nich, odze i zalktis, uległy znacznym zmianom semantycznym, prawdopodobnie wywołanym eufemizacją wynikającą z tabu. Porównanie z językiem litewskim pozwala stwierdzić, że takie użycie, odmienne niż we współczesnej łotewszczyźnie, nie wynika ze specyfiki wczesnych tekstów łotewskich ani z braku kompetencji tłumaczy, lecz z historii języka. Jak wykazano, w XVI i XVII wieku poszczególne zwierzęta i rośliny nie były tak mocno wyodrębnione w ludzkiej świadomości, granice pomiędzy ich nazwami były bardziej płynne, a zatem wszystkie omawiane nazwy można przypisać wszystkim gatunkom węży występującym na Łotwie
Going Beyond Counting First Authors in Author Co-citation Analysis
Get PDFThe present study examines one of the fundamental aspects of author co-citation analysis (ACA) - the way co-citation
counts are defined. Co-citation counting provides the data on which all subsequent statistical analyses and mappings
are based, and we compare ACA results based on two different types of co-citation counting - the traditional type that
only counts the first one among a cited work's authors on the one hand and a non-traditional type that takes into
account the first 5 authors of a cited work on the other hand. Results indicate that the picture produced through this non-traditional author co-citation counting contains more coherent author groups and is therefore considerably clearer. However, this picture represents fewer specialties in the research field being studied than that produced through the traditional first-author co-citation counting when the same number of top-ranked authors is selected and analyzed. Reasons for these effects are discussed
<em>Māras</em> vārds latviešu valodas 16. un 17. gs. tekstos un tā atspoguļojums “Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā”: īpašvārdi un sugasvārdi
No full textThe Name Māra in the 16–17th century Latvian texts and in the „Historical Dictionary of Latvian”: Proper names and common nounsMarija and its Latvianized form Māra (including the diminutive Māriņa) is one of the most frequently observed proper names in the 16–17th century Latvian texts. This article analyzes the forms of this name found in the “Corpus of Early Latvian Texts” (Latviešu valodas seno tekstu korpuss), which were later included in three separate entries in the „Historical Dictionary of Latvian” (Latviešu valodas vēsturiskā vārdnīca; henceforth LVVV): (1) Marija, Mārija, (2) Mara, Māra, Maŗa, Māŗa, and (3) Mariņa, Māriņa. Since most of the 16–17th century Latvian texts are of religious nature, these words are mostly used in a Christian context, and their meaning is ‘[Saint] Mary’. An interesting exception is an example from a 17th century dictionary – the popular name Kāposta Māriņa of a church holiday, and the example of a song from the manuscript of Christoph Fürecker’s dictionary, which allow to add the words ‘Māra’ and ‘Māriņa’ to the respective entries.In Latvian, just like in many other languages, the name denoting Saint Mary is a rather widespread component of plant names – most probably because in the Catholic tradition the image of Saint Mary has long been associated with protection and healing. LVVV contains such entries as mārarutks, māŗarutka and mārapīne. However, these are not derived from a personal name, but from phonologically similar first components of German compound words. These hybrid words, partial German borrowings, at some points in the history of written Latvian were interpreted as related to Mārja / Māŗa / Māra, as a result of folk etymology, and used as collocations. In LVVV, these collocations do not have separate entries, but are included in the entry Mara, Māra, Maŗa, Māŗa. However, the 17th century compounds mārarutks, māŗarutka analyzed in this article are not really a case of folk etymology and are thus not related to a personal name, while the compound mārapīne with its variants has a more tenacious semantic link with the respective name. </p
Variations on the Author
Get PDF“Variations on the Author” discusses two of Eduardo Coutinho’s recent films (Um Dia na Vida, from 2010, and Últimas Conversas, posthumously released in 2015) and their contribution to the general question of documentary authorship. The director’s filmography is characterized by a consistent yet self-effacing form of authorial self-inscription: Coutinho often features as an interviewer that rather than express opinions propels discourses; an interviewer that is good at listening. This mode of self-inscription characterizes him as an author who is not expressive but who is nonetheless markedly present on the screen. In Um Dia na Vida, however, Coutinho is completely absent form the image, while Últimas Conversas, on the contrary, includes a confessional prologue that moves the director from the margins to the center of his films. This article examines the ways in which these works stand out in the filmography of a director who offers new insights into the notion of cinematic authorship
- …
