E-resource repository of the University of Latvia
E-resource repository of the University of LatviaNot a member yet
67665 research outputs found
Sort by
Breast Cancer detection in women with breast implants: Comparing the perfomance of mammography, ultrasound and magnetic resonance imaging
No full textNosaukums: Krūts vēža noteikšana sievietēm ar krūšu implantiem: mammogrāfijas, ultraskaņas un MRI veiktspējas salīdzinājums. Ievads: Krūts vēža noteikšana sievietēm ar implantiem ir diagnostikas izaicinājums, jo klīniskajā praksē ir zināmi ar implantiem saistīti ierobežojumi. Mammogrāfija ir standarta primārā krūšu izmeklēšanas metode, tai ir samazināta jutība pacientēm ar implantiem, kas rada jautājumus par to, vai priekšroka jādod citām diagnostikas metodēm, tostarp ultrasonogrāfijai vai magnētiskās resonance (MR)izmeklējšanai. Mērķis: Šī retrospektīvā pētījuma mērķis bija salīdzināt diagnostikas precizitāti un atbilstību mamogrāfijas, ultrasonogrāfijas un MR izmeklēšanas metodēm krūts vēža noteikšanā sievietēm ar implantiem. Turklāt pētījumā tika novērtēts, vai mammogrāfija ir piemērota kā pirmās izvēles diagnostiska metode vai arī MR ir jāuzskata par alternatīvu. Materiāls un metodes: Pētījums tika iekļautas 23 krūts vēža pacientes ar krūšu implantiem, retrospektīvi novērojot attēlveidošanas datus. Pacientu dati tika savākti no vienas terciārās ārstniecības iestādes (Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas). Katrs attēldiagnostikas veids tika novērtēts, pamatojoties uz vēža noteikšanas biežumu, audzēja lieluma mērījumiem, fokusu un slimības izplatību, lai salīdzinātu diagnostisko jutību starp šīm attēlveidošanas metodēm. Pētījumā iekļautie statistiskie testi ietvēra McNemar testu pāru bināro salīdzinājumu veikšanai, Frīdmena testu audzēja lieluma salīdzināšanai dažādās attēlveidošanas modalitātēs un pāru lieluma salīdzināšanai saistīto paraugu zīmju testu. Visbeidzot, tika veikta Chi kvadrāta analīze tādiem kategoriskiem mainīgajiem kā fokuss. Pārliecinātības intervāli tika aprēķināti, izmantojot Clopper-Pearson metodi. Lai apkopotu atlikušos savāktos datus, tika izmantota aprakstošā statistika. Rezultāti: Tikai 8 gadījumos no 23 mamogrāfijā tika atklāts vēzis. Atšķirībā no ultrasonogrāfijas un MR, kas atklāja vēzi visos gadījumos, kad tās tika veiktas (attiecīgi 23 un 17 gadījumi), katrs demonstrējot 100% jutību. Mammogrāfija uzrādīja mazāku jutību, īpaši pacientiem ar BIRADS blīvumu C (73,9%) un pārsvarā taustāmiem audzējiem (82,6%). Netika pierādīta statistiski nozīmīga atšķirība starp audzēja lieluma noteikšanas metodēm un slimības apmēru (p > 0,05). Tomēr tika konstatēta statistiski nozīmīga saistība starp audzēja fokusu un papildu veidojumu noteikšanu, jo ultrasonogrāfija un MR, visticamāk, atklāj papildu bojājumus multifokālos audzēja gadījumos. Tika konstatētas statistiski nozīmīgas saistība starp fokusu un papildu veidojumu noteikšanu gan ultrasonogrāfijā, gan MR (p 0.05). Nevertheless, a statistically significant association was identified between tumor focality and the detection of additional foci, with ultrasound and MRI being more likely to detect additional lesions in multifocal cases. Statistically significant associations were found between focality and de
Uterine Artery Embolization as a Treatment Method for Uterine Fibroids : A Three - Year Retrospective Study
No full textDzemdes miomas ir viena no biežākajām labdabīgajām ginekoloģiskajām patoloģijām sievietēm reproduktīvajā vecumā, kas var būt saistītas ar ievērojamu simptomu slogu un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Mūsdienās līdztekus ķirurģiskām ārstēšanas metodēm pieaug interese par dzemdes saglabājošām, minimāli invazīvām pieejām, tostarp dzemdes artēriju embolizāciju (UAE). Šī procedūra pārtrauc asinsriti miomas audiem, izraisot to regresiju, vienlaikus saglabājot dzemdes integritāti. Pētījuma mērķis bija izvērtēt UAE efektivitāti dzemdes miomu ārstēšanā, analizējot pacientu demogrāfiskos un klīniskos datus, miomu raksturojumu, ārstēšanas izvēli un rezultātus. Pētījums veikts kā retrospektīva analīze reģionālā ārstniecības iestādē, ietverot 116 pacientes, kurām no 2022. līdz 2024. gadam veikta UAE, miomektomija vai histerektomija. Rezultāti parādīja, ka 90,3 % pacientēm pēc UAE nebija nepieciešama turpmāka invazīva ārstēšana. Statistiski nozīmīga saistība tika konstatēta starp miomas lokalizāciju un simptomiem: intramurālas miomas visbiežāk izraisīja menorāģiju (p < 0,001), submukozas – anēmiju (p = 0,006), bet subserozas – polimenoreju (p = 0,009). ĶMI bija zemāks UAE grupā nekā histerektomijas grupā (p = 0,012), un dzemdes saglabājošas metodes biežāk tika piemērotas jaunākām pacientēm (p < 0,001). Komplikācijas pēc UAE tika novērotas 22,6 % gadījumu, galvenokārt postembolizācijas sindroma formā. Sūdzības pēc ārstēšanas biežāk tika reģistrētas UAE grupā (p = 0,011). Secinājumi norāda, ka UAE ir efektīva, dzemdi saglabājoša ārstēšanas metode lielākajai daļai pacientēm, taču pacientu atlasei jābūt rūpīgi izvērtētai, ņemot vērā simptomus, miomas īpašības un auglības vēlmes.Uterine fibroids are among the most common benign gynaecological conditions in women of reproductive age, often associated with a significant symptom burden and impaired quality of life. In addition to surgical treatment methods, there is a growing interest in uterus-preserving, minimally invasive approaches, including uterine artery embolization (UAE). This procedure disrupts the blood supply to fibroid tissue, leading to regression while preserving uterine integrity. The aim of this study was to evaluate the effectiveness of UAE in the treatment of uterine fibroids by analysing patient’s demographic and clinical characteristics, fibroid features, treatment choices, and outcomes. The study was conducted as a retrospective analysis at a regional healthcare facility, including 116 patients who underwent UAE, myomectomy, or hysterectomy between 2022 and 2024. Results showed that 90.3% of patients did not require further invasive treatment after UAE. A statistically significant association was found between fibroid location and symptoms: intramural fibroids were most commonly associated with menorrhagia (p < 0.001), submucosal fibroids with anaemia (p = 0.006), and subserosal fibroids with polymenorrhea (p = 0.009). BMI was significantly lower in the UAE group compared to the hysterectomy group (p = 0.012), and uterus-preserving treatments were more frequently chosen for younger patients (p < 0.001). Post-procedural complications were observed in 22.6% of cases, mostly as postembolization syndrome. Complaints following treatment were more commonly reported in the UAE group (p = 0.011). In conclusion, UAE is an effective uterus-preserving treatment option for the majority of patients; however, careful patient selection is essential, taking into account symptoms, fibroid characteristics, and fertility considerations
The relationship between callus formation and infection in the hypertrophic non-unions of the lower extremity
No full textDarba nosaukums: Attiecība starp kaulu rumbējumu un infekciju apakšējo ekstremitāšu garu stobra kaulu gadījumos. Autors: Moritz Christian Eder Darba vadītājs: Doc. Dr. med. Sergejs Zadorožņijs Hipertrofiskās pseidoartrozes ir klīnisks izaicinājums traumatoloģijā un ortopēdijā, ko raksturo noturīga lūzuma nedzīšana, neskatoties uz izteiktu kaula rumbējuma veidošanos. Infekcijas, īpaši subklīniskas, var veicināt šo dzīšanas neveiksmi, apgrūtinot gan diagnostiku, gan ārstēšanu. Šajā pētījumā tiek analizēta saistība starp kaula rumbējuma veidošanos un infekciju hipertrofiskās apakšējo ekstremitāšu pseidoartrozēs, īpašu uzmanību pievēršot to izplatībai un ar to saistītajiem riska faktoriem. Pētījuma galvenais mērķis bija noteikt infekcijas izplatību hipertrofiskajās pseidoartrozēs, kas ārstētas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā (TOS) laika posmā no 2014. līdz 2024. gadam. Papildu mērķi bija izvērtēt iespējamo saistības ciešumu starp infekciju un pacientu mainīgajiem lielumiem, piemēram, vecumu, dzimumu, ķermeņa masas indeksu, laiku no pirmā rentgena līdz revīzijas operācijai, lūzuma veidu un skarto kaulu. Tika veikts retrospektīvs pētījums par 58 pacientiem ar radioloģiski apstiprinātu hipertrofisku pseidoartrozi, analizējot revīzijas operāciju laikā iegūto audu paraugu uzsējumu rezultātus. Datu apstrādei tika izmantoti statistiskie testi, tostarp Hi-kvadrāta testi, t-testi un Mann–Whitney U testi, ar statistiskās nozīmības līmeni p < 0,05. Pētījuma rezultāti parādīja, ka 25% hipertrofisko pseidoartrožu gadījumu tika konstatēta infekcija, kas ievērojami pārsniedz vispārpieņemto 10% infekciju rādītāju pseidoartrožu gadījumos. Visbiežāk sastopamais patogēns bija Staphylococcus aureus. Tika konstatēta būtiska saistība starp infekciju un diviem mainīgajiem lielumiem: aptaukošanos (odds ratio: 5,28; CI: 1,14 - 24,46) un atklātiem lūzumiem (odds ratio: 5,72; CI: 1,04 - 31,55). Tādi faktori kā vecums, dzimums, skartais kauls un laiks līdz revīzijas operācijai būtisku saistību ar infekciju neuzrādīja. Šie rezultāti liecina, ka infekcijām hipertrofiskajās pseidoartrozēs ir nozīmīgāka loma nekā iepriekš uzskatīts, īpaši pacientiem ar aptaukošanos un atklātiem lūzumiem. Rezultāti uzsver nepieciešamību ņemt vērā individuālos riska faktorus pseidoartrožu ārstēšanā. Lai apstiprinātu šos secinājumus un pilnveidotu ārstēšanas pieejas, ieteicami turpmāki plaša mēroga, daudzcentru pētījumi.Hypertrophic nonunions represent a clinical challenge in orthopaedic trauma surgery, characterized by persistent fracture healing failure despite abundant callus formation. Infections, particularly subclinical ones, may contribute to this failure, complicating both diagnosis and treatment. This study investigates the relationship between callus formation and infection in hypertrophic nonunions of the lower extremity, with a specific focus on their prevalence and associated risk factors. The primary aim of this research was to determine the infection prevalence in hypertrophic nonunions treated at Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) between 2014 and 2024. Additional objectives included assessing potential correlations between infection and patient variables such as age, sex, BMI, time from initial X-ray to revision surgery, fracture type, and bone affected. A retrospective observational analysis was conducted on 58 cases of radiographically confirmed hypertrophic nonunions. Bacterial cultures from tissue samples obtained during revision surgery were analysed. Statistical tests including Chi-Square Tests, t-Tests, and Mann-Whitney U Tests were used to explore associations, with significance set at p < 0.05. The study revealed a 25% infection rate among hypertrophic nonunion cases, exceeding the general 10% rate reported for nonunions. Staphylococcus aureus was the most frequently detected pathogen. Significant associations were identified between infection and two variables: obesity (odds ratio: 5.28; CI: 1.14 - 24.46) and open fractures (odds ratio: 5.72; CI: 1.04 - 31.55). Other variables such as age, sex, bone affected, and time to revision surgery showed no statistically significant correlation with infection. These findings suggest that infection plays a more prominent role in hypertrophic nonunions than previously assumed, particularly in patients with obesity and open fractures. The results highlight the importance of consideration of patient specific risk factors in the management of nonunion cases. Further large scale, multicentre studies are recommended to validate these findings and refine treatment strategies
Impact of the ERAS program for patients udergoing total hip arthroplasty
No full textPētījuma aktualitāte: ERAS (Enhanced Recovery After Surgery) programma kļuvusi par nozīmīgu pieeju gūžas endoprotezēšanā. Tradicionālās metodes – ilgstošs gultas režīms un opioīdu monoterapija – ir saistītas ar augstāku komplikāciju risku un ilgāku atveseļošanos, kā arī lielāku slogu veselības aprūpes sistēmai. ERAS mērķis ir paātrināt atveseļošanos, samazinot hospitalizācijas ilgumu un uzlabojot pacientu aprūpes kvalitāti. Mērķis: Salīdzināt ERAS programmas efektivitāti ar standarta ārstēšanu pacientiem pēc gūžas locītavas endoprotezēšanas. Hipotēze: ERAS protokols uzlabo pēcoperācijas iznākumus. Metodoloģija: Prospektīvs, randomizēts, kontrolēts pētījums ar 115 pacientiem (vecumā 18–65 gadi), kuriem tika veikta plānveida vienpusēja gūžas endoprotezēšana. Pacienti tika sadalīti ERAS un kontroles grupās (1:1). Novērtēti rādītāji: hospitalizācijas ilgums, sāpes (NRS), morfīna patēriņš, HOOS, JR skala, pacientu apmierinātība. Rezultāti: Pētījumu pabeidza 90 pacienti (42 ERAS/48 KG). Hospitalizācijas ilgums vidēji bija 4 dienas abās grupās. ERAS grupai bija būtiski mazākas sāpes kustību laikā 4 stundas, nākamajā rītā un izrakstīšanās dienā. Morfīna patēriņš ERAS grupā bija ievērojami zemāks. HOOS, JR skalas uzlabojumi abās grupās, ar tendenci par labākiem rezultātiem ERAS grupā. Apmierinātība augsta visiem pacientiem. Netika konstatētas būtiskas komplikācijas. Secinājumi: Lai gan hospitalizācijas ilgums netika samazināts, ERAS programma būtiski samazināja sāpes, morfīna lietošanu un veicināja agrīnu funkcionālo atveseļošanos. Tā ir efektīva un droša pieeja gūžas endoprotezēšanas pacientiem.Study Relevance: The Enhanced Recovery After Surgery (ERAS) program has become an important approach in hip replacement surgery. Traditional methods—such as prolonged bed rest and opioid monotherapy—are associated with higher complication risks and longer recovery, placing a greater burden on healthcare systems. The aim of ERAS is to accelerate recovery, reduce hospital stay duration, and improve the quality of patient care. Objective: To compare the effectiveness of the ERAS program with standard treatment in patients undergoing hip joint replacement. Hypothesis: The ERAS protocol improves postoperative outcomes. Methodology: A prospective, randomized, controlled trial involving 115 patients (aged 18–65) undergoing planned unilateral hip replacement due to osteoarthritis. Patients were randomly assigned to the ERAS or control group (1:1 ratio). Outcome measures included hospital stay duration, pain intensity (NRS), morphine consumption, HOOS, JR score, and patient satisfaction. Results: 90 patients completed the study (42 in the ERAS group, 48 in the control group). The average hospital stay was 4 days in both groups. Patients in the ERAS group experienced significantly lower pain during movement at 4 hours post-op, the following morning, and on discharge day. Morphine use was substantially lower in the ERAS group. HOOS, JR scores improved in both groups, with a trend favoring ERAS. Patient satisfaction was high in both groups. No major complications were observed. Conclusions: Although hospital stay duration was not reduced, the ERAS program significantly lowered pain levels, reduced opioid use, and promoted faster functional recovery. It is a safe and effective approach for hip replacement patients
The prevalence of antimicrobial resistance genes in the gut microbiome of children and influencing factors
No full textIevads: Cilvēka zarnu mikrobioms ir nozīmīgs antimikrobiālās rezistences gēnu rezervuārs, jo tas sastāv no neskaitāmām baktēriju sugām. Turklāt, antibiotiku rezistentas infekcijas rodas, jo baktērijas spēj iegūt rezistentus gēnus – tā rezultātā var rasties būtiskas sabiedrības veselības problēmas, tajā skaitā arī pediatriskā populācijā. Ņemot vērā pieaugošo antibiotiku rezistenci pasaulē, jau preventīvos nolūkos ir svarīgi izprast zarnu trakta rezistoma uzbūvi un to ietekmējosos faktorus pediatriskā populācijā. Mērķis: analizēt antimikrobiālās rezistences gēnu prevalenci un iespējamās izmaiņas bērnu zarnu traktā, lai izvērtētu iespējamos riska faktorus, kas izraisa rezistoma izmaiņas bērniem. Materiāli un metodes: Šķērsgriezuma pētījumā tika savākts 91 fēču paraugs no bērniem vecumā 0-18 mēneši. Savāktajos paraugos, izmantojot metagenomisko sekvencēšanu tika identificēti antimikrobiālās rezistences gēni. Datu statistiskā apstrāde tika veikta ar programmu MedCalc®. Rezultāti: Kopumā visos paraugos tika atrasti vairāk kā 300 antimikrobiālās rezistences gēni. Mēs noteicām, ka bērniem, kas dzimuši ķeizargrieziena dzemdībās, bija vairāk klīniski nozīmīgu antimikrobiālās rezistences gēnu kā: aad6, APH(3´) IIIa, Campylobacter resistances gēni, un plaša spektra rezistenta Klebsiella, salīdzinot ar bērniem, kas dzimuši vaginalās dzemdībās (p<0.01). Abiem dzemdību veidiem visbiežāk atrastais gēns bija marA. Zīdaiņiem, kas vecaki par sešiem mēnešiem, bija biežāk sastopami vankomicīna rezistences gēni (vanG, vanTG, vanWI) un tetraciklīna rezistences gēni (tet(T), tet(W), tet(O)). Tika novērota lielāka gēnu - marA, aad6, baeR and PAH(3´) IIIa – prevalence bērniem, kuru mātes bija saņēmušas antibiotikas dzemdību laikā. Turklāt, antibiotiku saņemšana grūtniecības laikā palielināja tādu gēnu prevalence kā: patB un ANT(4’), Ib gēns. Savukārt, gēni, kas saistīti ar vankomicīna rezistenci, bija biežāk sastopami bērniem, kuru mātes prenatālā period nav saņēmušas antibiotikas (p<0.01). Secinājumi: Ņemot vērā iegūtos rezultātus, šobrīd varam secināt, ka dzemdību veidam, kā arī prenatālai antibiotiku saņemšanai var būt nozīmīga ietekme uz bērna zarnu trakta mikrobiomu, tajā skaitā antimikrobiālās rezistences gēniem. Ķeizargrieziena dzemdības un agrīna antibiotiku lietošana, palielina rezsitences gēnu esamību bērnu zarnu traktā. Turklāt, tika ievērotas arī ar vecuma posmu saistītas atšķirības, kas varētu liecināt par vides un uztura ietekmi uz rezistoma veidošanos un attīstību.Background: The human gut microbiome is described to be a crucial reservoir for the antibiotic-resistant genes (further: ARG) as it contains countless bacterial species. Furthermore, antimicrobial resistant infections occur due to bacteria’s ability to acquire resistant genes which poses a critical public health concern, particularly when concerning children. To preserve the effectiveness of antibiotic medications, it is better to have an insight of children’s gut resistome composition and deeper understanding of the possible causes influencing its development, with the goal to secure the pediatric health. Objectives: This study aims to analyze the prevalence and significant differences of ARGs found in the intestinal microbiome of infants and toddlers located in Latvia to evaluate the possible risk factors that lead to alterations in children’s resistome composition. Materials and methods: In this cross-sectional study, faecal samples from a total of 91 children, aged 0-18 months, were collected and analyzed for identifying different antibiotic resistance genes. DNA extractions were performed with FastDNA SPIN kit, fragmented and afterwards DNA libraries prepared for further analysis with MedCalc®. Results: In total more than 300 antimicrobial resistance genes were noticed in all samples. We noticed that children born via C-section (CS) had higher prevalence of clinically important ARGs including aad6, APH(3´) IIIa, Campylobacter resistance genes, and most abundantly multidrug-resistant Klebsiella, compared to children born via natural delivery (ND) (p<0.01). In both delivery methods, regulatory gene marA was the most identified with approximately 25% higher prevalence in C-section. Additionally, children older than six months had high abundance of vancomycin resistance genes (e.g. vanG, vanTG, vanWI) and tetracycline-resistance protection proteins tet(T), tet(W), tet(O), suggesting that environmental exposures and nutritional choices can impact on resistome over time. Maternal use of antibiotic during delivery remarkably increased the prevalence of marA, aad6, baeR and PAH(3´) IIIa genes. Additionally, the use of antibiotics during pregnancy resulted in increased prevalence of patB and ANT(4´) Ib genes, while on the contrary genes related to vancomycin resistance were more abundant in children who were not exposed to antibiotics during the prenatal period (p<0.01). Conclusion: According to our results, the method of delivery and the maternal antibiotic use during pregnancy and during labor, had a significant impact on the child’s gut microbiota. Delivery via C-section and early antibiotic exposure led to higher prevalence of ARGs within the resistome. We also noticed age-related differences, which suggested that environmental exposures and nutritional changes could further increase the prevalence of ARGs over time
Incidence of surgical treatment according to refractive status in primary open angle glaucoma
No full textIevads: Glaukoma ir acu slimību grupa, kas var izraisīt redzes zudumu un aklumu. Tā ir otra biežākā akluma izraisītāja pasaulē. Primārā atvērta kakta glaukoma (PAKG) ir visizplatītākā glaukomas forma visā pasaulē. Tās etioloģija joprojām nav pilnībā zināma, taču ir identificēti vairāki riska faktori, no kuriem svarīgākais ir paaugstināts acs iekšējais spiediens. PAKG bieži ir asimptomātiska līdz vēlākām stadijām, kad parādās redzes lauka defekti. Agrīna diagnostika un ārstēšana ir būtiska, lai novērstu slimības progresēšanu. PAKG ārstēšanas pamatprincips ir IOP samazināšana. Pirmās izvēles terapija parasti ir medikamentoza, un, ja tā nav efektīva, var apsvērt ķirurģisku ārstēšanu. Tomēr faktori, kas ietekmē lēmumu par ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamību, vēl nav pilnībā izprasti. Refrakcijas stāvoklis var būt saistīts ar izvēlētās ķirurģiskās ārstēšanas iespējamību vai veidu. Refrakcijas stāvokļa izpēte var sniegt vērtīgu ieskatu lēmumu pieņemšanā un palīdzēt pielāgot ārstēšanas stratēģijas individuālajām vajadzībām. Mērķis: Šī pētījuma mērķis ir izpētīt, vai refrakcijas statuss ir saistīts ar ķirurģiskās ārstēšanas biežumu un veidu pacientiem ar PAKG. Materiāli un Metodes: Pētījums tika veikts retrospektīvā veidā. Dati tika iegūti no elektroniskās pacientu datu sistēmas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Oftalmoloģijas nodaļā. Iekļauti 103 pacienti ar ICD kodu H40.1 (primāra atvērta kakta glaukoma) un šādiem iekļaušanas kritērijiem – vecums, dzimums, glaukomas stadija, operētā acs, refrakcijas statuss, BCVA, IOP, operācijas veids un iepriekš veikta glaukomas operācija. Pacienti apmeklēja RAKUS 2023.–2024. gadā. No pētījuma tika izslēgti pacienti, kas bija jaunāki par 18 gadiem. Atbilstoši refrakcijas statusam tika izveidotas sešas grupas. Rezultāti: Netika konstatēta statistiski nozīmīga saistība starp refrakcijas kļūdu un operācijas veidu, glaukomas stadiju vai IOS. Tomēr pacientiem ar mērenu miopiju bija konsekventi zemākais BCVA, kas var norādīt uz agrāku vai smagāku funkcionālu bojājumu. Visās refrakcijas grupās visbiežāk tika veikta sinustrabekulektomija. Pacientiem, kuriem tika veikta sinustrabekulektomija, operācijas laikā bija statistiski nozīmīgi augstāks IOS salīdzinājumā ar tiem, kuriem tika veikta GATT (pielāgotā p vērtība = 0,038), kas var liecināt par ārstēšanas izvēli smagākos vai rezistentas glaukomas gadījumos. Netika atrasta būtiska saistība starp refrakcijas kļūdu un atkārtotu operāciju nepieciešamību, kā arī starp refrakcijas statusu un glaukomas stadiju. Lai gan refrakcijas statuss būtiski neietekmē izvēlēto ķirurģisko pieeju, tas var ietekmēt klīnisko ainu un ārstēšanas tendences. Lai dziļāk analizētu refrakcijas statusa ietekmi uz PAKG ķirurģisko ārstēšanu, nepieciešami papildu pētījumi. Secinājums: Refrakcijas statuss nebija būtiski saistīts ar ķirurģiskās ārstēšanas veidu un incidenci pacientiem ar PAKG.Background: Glaucoma comprises group of ocular diseases that can lead to vision loss and blindness. It is the second leading cause of blindness worldwide. Primary Open-Angle Glaucoma (POAG) is the most common form of glaucoma worldwide. Its etiology remains unknown, but risk factors have been identified, with increased intraocular pressure (IOP) being the most important one. POAG presents often asymptomatic until in later stages, visual field losses occur. Early detection and treatment are important to prevent further progression. The cornerstone of POAG treatment is to try to lower IOP. First-line treatment often is pharmacological, and if it is unsuccessful, surgical treatment may be considered as next choice of treatment. However, the factors that contribute to the decision for surgical intervention are not fully defined. Refractive status may be associated with the likelihood or type of surgical treatment that is chosen. Investigating refractive status, could offer valuable insights into decision-making and help tailor treatment strategies. Aim: The aim of this study is to investigate whether refractive status is associated with the incidence and type of surgical treatment in patients with POAG. Materials and Methods: The study was conducted in retrospective manner. Data was collected from electronic patient data system at the Riga East Clinical University Hospital (RECUH), Ophthalmology Department. 103 patients were collected with ICD code H40.1 (Primary Open-Angle Glaucoma) and following inclusion criteria were – age, gender, stage of glaucoma, operated eye, refractive status, BCVA, IOP, type of surgery, and whether surgery was performed previously. Patients attended the RECUH in years 2023-2024. Patients under 18 years of age were excluded. According to refractive status, groups from zero to six were formed. Results: No statistically significant association was found between refractive error and type of surgery, glaucoma stage, or IOP. However, patients with moderate myopia showed consistently the lowest BCVA indicating possible earlier or more significant functional impairment. Across all refractive groups sinustrabeculectomy was the most frequently performed surgery. Patients undergoing sinustrabeculectomy had significantly higher IOP at the time of surgery when compared to those who underwent GATT (adjusted p = 0.038), which may indicate clinical decision-making for more advanced or treatment-resistant glaucoma cases. There was no significant relationship between refractive error and need of repeated surgery, nor between refractive status and glaucoma stage. Refractive status alone does not significantly affect the surgical approach, but it may influence the clinical presentation and treatment patterns. For more in depth evaluation of refractive status and POAG surgical treatment, more studies are needed. Conclusion: Refractive status was not significantly associated with surgery type or incidence in POAG
The most common causes of death in Latvia compared to other countries in the period from 2017 to 2022
No full textDiplomdarbā analizēta mirstības struktūra Latvijā salīdzinājumā ar piecām citām Eiropas valstīm – Lietuvu, Igauniju, Poliju, Vāciju un Norvēģiju – laika periodā no 2017. līdz 2022. gadam. Pētījuma mērķis bija izvērtēt galvenos nāves cēloņus, to izmaiņas laikā un reģionālās atšķirības, kā arī noskaidrot faktorus, kas ietekmē kopējās mirstības tendences. Darbā izmantoti dati no oficiāliem statistikas avotiem – Slimība profilakses un kontroles centra (SPKC), Eurostat un Pasaules Veselības organizācijas (WHO). Analīzē iekļauti rādītāji gan absolūtos skaitļos, gan uz 100 000 iedzīvotājiem. Dati apkopoti un analizēti, izmantojot MS Excel un statistisko metodi ANOVA, kas ļāva identificēt būtiskas atšķirības starp valstīm. Rezultāti parāda, ka Latvijā ir vieni no augstākajiem mirstības rādītājiem Eiropā, īpaši attiecībā uz sirds un asinsvadu slimībām, ļaundabīgajiem audzējiem un ārējiem nāves cēloņiem. Pandēmijas laikā, īpaši 2021. gadā, novērots būtisks kopējās mirstības pieaugums visās analizētajās valstīs, bet visizteiktāk tas bija Latvijā, Lietuvā un Polijā. Norvēģijā un Vācijā, pateicoties spēcīgākai veselības aprūpes sistēmai, pieaugums bija mērenāks. Diskusijā pētījuma rezultāti salīdzināti ar esošo literatūru, identificējot iespējamās cēloņsakarības un uzsverot nepieciešamību pēc mērķtiecīgas sabiedrības veselības politikas un preventīviem pasākumiem. Darbā formulēti seši secinājumi, kuros izteikti priekšlikumi mirstības mazināšanai, akcentējot nepieciešamību uzlabot veselības aprūpes pieejamību, profilaksi un datu kvalitāti Latvijā un citur Eiropā.The thesis analyses the structure of mortality in Latvia in comparison with five other European countries - Lithuania, Estonia, Poland, Germany and Norway - in the period 2017-2022. The aim of the study was to assess the main causes of death, their changes over time and regional differences, as well as to identify the factors influencing overall mortality trends. The work used data from official statistical sources - the Centre for Disease Prevention and Control (CDC), Eurostat and the World Health Organization (WHO). The analysis includes both absolute and per 100 000 population figures. The data were compiled and analysed using MS Excel and the statistical method ANOVA, which allowed to identify significant differences between countries. The results show that Latvia has one of the highest mortality rates in Europe, especially for cardiovascular diseases, malignant neoplasms and external causes of death. During the pandemic, especially in 2021, there was a significant increase in overall mortality in all countries analysed, but this was most pronounced in Latvia, Lithuania and Poland. In Norway and Germany, the increase was more moderate due to stronger health systems. The discussion compares the results of the study with existing literature, identifying possible causal links and highlighting the need for targeted public health policies and preventive measures. The paper concludes with six proposals to reduce mortality, highlighting the need to improve access to healthcare, prevention and data quality in Latvia and elsewhere in Europe
Surgical outcomes of acute traumatic spinal cord injuries at Riga East Clinical University Hospital from 2017 to 2024
No full textTēmas aktualitāte. Akūti traumatiski muguras smadzeņu bojājumi ir viens no smagākajiem neiroloģiskajiem stāvokļiem, kas bieži izraisa neatgriezenisku invaliditāti. Neskatoties uz medicīnas attīstību, ārstēšanas procesā joprojām pastāv būtiski izaicinājumi, īpaši attiecībā uz agrīnas ķirurģiskas ārstēšanas nodrošināšanu un neiroloģisko, kā arī funkcionālo iznākumu uzlabošanu. Darba mērķi. Apkopot un analizēt akūtu traumatisku muguras smadzeņu bojājumu ķirurģiskas ārstēšanas rezultātus, izvērtējot bojājuma lokalizāciju, ārstēšanas uzsākšanas laiku, izmantotās ķirurģiskās metodes, pēcoperācijas komplikācijas, neiroloģiskā stāvokļa dinamiku un funkcionālos iznākumus. Materiāli un metodes. Retrospektīvs pētījums, kurā analizēti 68 pacientu dati, kuriem Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) no 2017. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim veikta ķirurģiska ārstēšana akūta traumatiska muguras smadzeņu bojājuma dēļ. Dati iegūti no medicīniskās dokumentācijas RAKUS arhīvā. Datu apkopošanai izmantota programma Microsoft Excel, savukārt statistiskā analīze veikta ar IBM SPSS Statistics programmas 29.0 versiju. Rezultāti. No 68 pacientiem 66,2% (n = 45) bija vīrieši. Vidējais vecums bija 46,8 gadi (SD = 15,8). Visbiežākais traumas cēlonis bija CSN - 58,8% (n = 40), savukārt bojājumi visbiežāk lokalizējās kakla daļā (64,7%, n = 44), īpaši C6 - C7 līmenī. Ķirurģiska ārstēšana tika uzsākta 48 stundu laikā 36,8% (n = 25) pacientu. Biežāk izmantotās ķirurģiskās metodes bija mikrodiskektomija ar priekšējo spondilodēzi ar Cage un plāksni (48,5%, n = 33) un laminektomija ar transpedikulāru fiksāciju (33,8%, n = 23). Neiroloģiskā stāvokļa uzlabošanās pēc ķirurģiskas ārstēšanas tika novērota 33,8% (n = 23) pacientu, visbiežāk ASIA C grupā - 62,5% (n = 10). Pacientiem, kuriem ķirurģiska ārstēšana tika uzsākta 48 stundu laikā pēc traumas, neiroloģiskā uzlabošanās tika novērota biežāk nekā tiem, kuri operēti vēlāk (p = 0,001), kā arī stacionēšanas ilgums bija ievērojami īsāks (p < 0,001). Pēcoperācijas komplikācijas tika reģistrētas 20,6% (n = 14), visbiežāk pacientiem ar izteiktāku neiroloģisko deficītu. Secinājumi. Agrīna ķirurģiska ārstēšana (<48 h) akūtu traumatisku muguras smadzeņu bojājumu gadījumā ir saistīta ar būtiski labāku neiroloģisko iznākumu un īsāku stacionēšanas ilgumu. Neiroloģiskā uzlabošanās visbiežāk novērota pacientiem ar vidēji smagu bojājumu (ASIA C), savukārt komplikāciju risks bija augstāks pacientiem ar izteiktu sākotnējo neiroloģisko deficītu (ASIA A).Introduction. Acute traumatic spinal cord injuries represent one of the most severe neurological conditions, frequently resulting in irreversible disability. Despite advances in medicine, challenges remain in the treatment process, particularly in ensuring early surgical intervention and improving neurological and functional outcomes. Aim. To compile and analyze the results of surgical treatment for acute traumatic spinal cord injuries, evaluating injury localization, time to treatment initiation, surgical methods used, postoperative complications, neurological status changes, and functional outcomes. Methods. A retrospective study was conducted, analyzing the data of 68 patients who underwent surgical treatment for acute traumatic spinal cord injuries at Riga East University Hospital (RAKUS) between January 1, 2017, and December 31, 2024. Data were extracted from the hospital's medical records. Microsoft Excel was used for data compilation, while statistical analysis was performed using IBM SPSS Statistics version 29.0. Results. Of the 68 patients, 66.2% (n = 45) were male. The mean age was 46.8 years (SD = 15.8). The most common cause of trauma was road traffic accidents (58.8%, n = 40), while injuries were most frequently localized in the cervical region (64.7%, n = 44), particularly at the C6 - C7 level. Surgical treatment was initiated within 48 hours in 36.8% (n = 25) of the patients. The most commonly used surgical methods were microdiscectomy with anterior spondylodesis using a cage and plate (48.5%, n = 33), and laminectomy with transpedicular fixation (33.8%, n = 23). Neurological improvement after surgical treatment was observed in 33.8% (n = 23) of the patients, most frequently in the ASIA C group (62.5%, n = 10). Patients who had surgical treatment initiated within 48 hours of the injury showed more frequent neurological improvement compared to those treated later (p = 0.001), and their hospitalization duration was significantly shorter (p < 0.001). Postoperative complications were recorded in 20.6% (n = 14) of patients, most commonly in those with a more pronounced neurological deficit. Conclusion. Early surgical treatment (<48 h) for acute traumatic spinal cord injuries is associated with significantly better neurological outcomes and a shorter hospitalization duration. Neurological improvement was most frequently observed in patients with moderate injuries (ASIA C), while the risk of complications was higher in patients with severe initial neurological deficits (ASIA A)
Enzyme inhibitory capacity of blueberry pressed pomace extracts
No full textDarbā pētīta piecu gadu uzglabāšanas ietekme uz melleņu, krūmmelleņu, lielogu dzērveņu, dzērveņu un brūkleņu izspiedu ekstraktu spēju inhibēt dažus enzīmus. 2019-2020. g. tiem bija atrasta α-glikozidāzes, α-amilāzes un ciklooksigenāzes (COX) 2 aktivitātes inhibīcija. COX-1 inhibīcija 2019.g. netika pētīta, bet 2025.g. to novērojām tikai dzērveņu un brūkleņu ekstraktiem (IC50 340 un 380 µg/ml). Pēc 5 gadiem ekstraktiem ir saglabājusies līdzīga αamilāzes inhibīcija, bet citu enzīmu inhibējošā spēja samazinājusies vai zudusi. Salīdzinot savā starpā ilgtermiņā uzglabāto ogu izspiedu ekstraktu enzīmu inhibējošo spēju, vislabāk ir saglabājusies α-glikozidāzes un COX-2 aktivitātes inhibēšanas spēja. 2025.g. COX-2 inhibīciju neuzrādīja tikai lielogu dzērvenes, citiem ekstraktiem vidējā IC50 bija 120–740 µg/ml.The study investigated the effect of five years of storage on the ability of blueberry, bilberry, American cranberry, cranberry and lingonberry pomace extracts to inhibit some enzymes. In 2019-2020, they were found to inhibit α-glucosidase, α-amylase and cyclooxygenase (COX) 2 activity. COX-1 inhibition was not studied in 2019, but in 2025 it was observed only for cranberry and lingonberry extracts (IC50 340 and 380 µg/ml). After 5 years, the extracts have retained similar α-amylase inhibition, but the inhibitory ability of other enzymes has decreased or disappeared. When comparing the enzyme inhibitory capacity of long-term stored berry pomace extracts, the ability to inhibit α-glucosidase and COX-2 activity was preserved. In 2025, only American cranberry did not show COX-2 inhibition, the average IC50 for other extracts was 120–740 µg/ml
Effects of mesenteric ischemia on lung tissue in a rat experimental model
No full textAkūta mezenteriāla išēmija (AMI) ir rets patoloģisks stāvoklis, ar augstu mirstības līmeni, tā nespecifisko simptomu un apgrūtinātās diagnostikas dēļ. AMI stāvoklim pasliktinoties var tikt skartas ne tikai zarnas, bet arī citi orgāni, ieskaitot plaušas. Līdz šim nav atklāts neviens efektīvs un specifisks biomarķieris, ko varētu izmantot AMI diagnostikai. Maģistra darba mērķis ir izpētīt hipoksijas inducējamā faktora 1–alfa (HIF–1α), D–laktāta, superoksīda dismutāzes (SOD) un nitrītu līmeņu izmaiņas žurku plaušu homogenātos eksperimentālās mezenteriālās išēmijas modelī dažādos išēmijas periodos: 15, 30, 60, 90, 120 minūtes. SOD aktivitāte samazinājās sākot no 30 min išēmijas intervāla. Nitrītu saturs palielinājās sākot no 90 min intervāla. HIF–1α un D–laktāta līmeņi statistiski ticami neizmainījās, salīdzinot ar viltus operēto žurku kontroli.Acute mesenteric ischemia (AMI) is a rare pathological condition with a high mortality rate due to its nonspecific symptoms and difficult diagnosis. As AMI progresses, not only the intestines but also other organs, including the lungs, may be affected. So far, no effective and specific biomarker has been discovered that could be used for the diagnosis of AMI. The aim of the master's thesis is to investigate the changes in the levels of hypoxia–inducible factor 1–alpha (HIF–1α), D–lactate, superoxide dismutase (SOD) and nitrite in rat lung homogenates in an experimental mesenteric ischemia model at different ischemia periods: 15, 30, 60, 90, 120 minutes. SOD activity decreased starting from the 30 minute ischemia interval. Nitrite content increased starting from the 90 minute interval. HIF–1α and D–lactate levels did not change statistically significantly compared to sham–operated control rats