1,720,960 research outputs found
Major pathogenetic factors for lumbar disk herniation and its influence on the treatment
No full textStarpskriemeļu diska prolaps ieņem tikai 5% no visām mugurkaula jostas patoloģijas. Tomēr tā ir viena no visbiežākām operācijas indikācijām. Mēs retrospektīvi pētījām 67 pacientus, kuri bija operēti sakarā ar jostas daļu diska trūci. Tika izstrādātas individuālas klīniskas kartes, izanalizēti operāciju rezultāti un izsecinātas korelācijas starp dažiem patoģenētiskiem faktoriem un pēcoperācijas periodu. Darbā ir arī aprakstīti diska deģenerācijas patoģenēniskie faktori un ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Rezultāti rāda, ka slimības ilgums, smēķēšana un liekais svars ir asociēti ar sliktāku prognozi. Tomēr tālākie, plašākie pētījumi ir vajadzīgi, lai apstiprinātu to koncepciju.Disc prolapse accounts for 5% of low-back disorders but is one of the most common indications for surgery. We have studied, retrospectively, 67 patients, who underwent spinal operation associated with herniation with a lumbar disk. We have worked out individual clinical maps, analyzed 1 year post-operation period and calculated correlation between some of the pathogenic factors and the recovery period. This work also includes disk degeneration pathomechanisms and surgical treatment methods. Results show that duration of the disease, smoking and overweight are more associated with the poor prognosis. Nevertheless, larger studies are needed to verify the concept
Chronic subdural hematoma clinic, diagnostics, treatment
No full textTēmas aktualitāte: Hroniska subdurāla hematoma ir viena no biežākām neiroķirurģiskām patoloģijam gan Latvijā, gan visā pasaulē. Ar katru gadu subdurālās hematomas biežums pieaug. Tāpēc pētījumā mērķis noteikt hroniskas subdurālas hematomas etioloģiju, izvērtēt un izvēlēties optimālu terapijas taktiku. Pētījums atspoguļos patreizējo epidemioloģisko situāciju pacientiem ar hronisko subdurālo hematomu, kā arī dos ieskatu par hroniskas subdurālas hematomas etioloģiju, ļaus salīdzināt un noteikt medikamentozās, un ķirurģiskās ārstēšanas efektivitāti.
Materiāli un metodes: Pētījumā tika iekļauti cilvēki, kas stacionēti Paula Stradiņa klinīskā universitātes slimnīcā pēdējo 5 gadu laikā. Dati ievākti no medicīnisko dokumentu arhīva. Pētījums noritēja PSKUS medicīniskajā arhīvā.
Secinājumi: Pētījumā tika konstatēts, ka vīriešiem HSDH attīstības risks ir augstāks nekā sievietēm. Biežākais HSDH attīstības cēlonis ir galvas trauma, antikoagulantu un antiagregantu lietošana. HSDH biežāk attīstās pacientiem, kuriem ir alkohola atkarība un arteriālā hipertensija. HSDH biežāk sastopama gados vecākiem cilvēkiem. Vidējais HSDH pacientu vecums sastāda 63 gadus. Visiem pacientiem, kuriem radioloģiski pieradīta HSDH un ir neiroloģiskie simptomi, indicēta ķirurģiska hematomas evakuācija. Pacientiem, kuriem HSDH norit asimptomātiski, radioloģiski nav viduslīnijas nobīdes, kā arī nav smadzeņu kompresijas klīnīkas, visslabāk pielietot konservatīvo ārtēšanu un veikt rūpīgo novērošanu. Lielākā daļa no visiem pacientiem, pēc saņemtās ārstēšanas izveseļojas pilnībā. Diagnosticējot slimību, nepieciešams veikt DT/MR un koagulācijas profilusRelevance of the topic: Chronic subdural haematoma is one of the most common neurosurgical disorders both in Latvia and worldwide. Every year subdural haematoma incidents increase. Wherefore the study aims to determine the aetiology of chronic subdural haematoma, evaluate and choose the treatment strategy. The study will provide insight into the epidemiological situation in patients with chronic subdural haematoma, and its results will give insight into the aetiology of chronic subdural haematoma, enable comparison and determination of medicinal and surgical treatment effectiveness.
Materials and methods: The study involves people who have been hospitalised in Pauls Stradins Clinical University Hospital over the last 5 years. Data collected from the medical archives. The study held in the PSCUH medical archives.
A structured anonymous questionnaire will be developed for the purpose of the study having been previously approved by the Ethics Commission. The study group includes 100 people aged 18 to 89 years. The data collected using the data collection questionnaire from the patients' medical records: Socio-demographic characteristics, chronic subdural haematoma aetiology, chronic subdural haematoma localisation and size, types of diagnosis, received treatment, types of surgical treatment and medical treatment. The obtained data collected, processed and statistically analysed using MS Excel and SPSS 19.0 (Statistical Package for the Social Sciences) software. The data processed with descriptive statistics methods. Statistical significance observed if the P value is <0.05.
Conclusions: The study showed that the risk for development of CSDH is higher for men than for women. The most common cause for CSDH development is a head trauma, using anticoagulants and antiplatelet agents. CSDH often develops in patients who are dependent on alcohol and suffer from arterial hypertension. CSDH is more common in older people. The average age of the patients with CSDH is 63 years. To all patients with radiologically evidenced CSDH and neurological symptoms was assigned surgical evacuation of haematoma. The patients, in whom CSDH is asymptomatic, no midline shift radiologically, and no cord compression clinics, best to be assigned to conservative treatment and given to a careful observation. Most of all the patients after received treatment recovered fully. Diagnosing the disease, it is necessary to carry out CT/MRI and coagulation profiles
Effect of the most important clinical factors on the result of treatment of patients with spontaneous intracerebral hematoma
No full textSpontānas intracerebrālas hematomas sastāda 15% no visiem insultiem pieaugušo vecumā, bet šīs pataloģijas letalitāte pirmā mēneša laikā atbilst 40%. Pēdējās vadlīnijas (2015. gada) saglabājas daudz neskaidru jautājumu par optimālo terapiju, izvēles taktiku intracerebrālas hematomas ārstēšanā. Pētījuma mērķis: uzlabot pacientu stāvokļa novērtēšanu un attiecīgās ārstēšanas pielāgošanu pacientiem. Pētījuma rezultāti: Funkcionālais iznākums korelē ar GKS(r=0,5), spontānas intracerebrālas hematomas tilpumu (r=0,4) un smadzeņu viduslīnijas dislokācija (r=0,3). Spontānas intracerebrālas hematomas tilpums (p<0,0001), smadzeņu viduslīnijas dislokācija (p<0,0001), intraventrikulārās hemorāģijas esamība (p=0,0001), nelabvēlīgo iznākumu grupa ir lielāks kā labvēlīgo iznākumu grupā. Sistoliskais spiediens (p<0,04), un GKS (p<0,0001), ir augstāka labvēlīgo iznākumu grupā. Rekomendācijas: Ilgāku osmodiurētiķu lietošanu, sakarā ar funkcionālā iznākuma korelāciju ar intracerebrālas hematomas tilpumu. Biežāk pielietot intraventrikulāras drenāžas intraventrikulāras hemorāģijas gadījumā.Spontaneous intracerebral hematomas are 15 % from all strokes in grownup age. Mortality for this disease are 40 % in first month. Last guidelines (year of 2015) still do not have optimal therapy for these patients. Aim for the study: to improve the assessment of patient’s condition and adaptation of the treatment to the patient. Results: The functional outcome correlates with the GKS (r = 0.5), spontaneous intracerebral hematoma volume (r = 0.4) and the median line dislocation (r = 0.3). Spontaneous intracerebral hematoma volume (p <0.0001), medial line dislocation (p <0.0001), presence of intraventricular hemorrhage (p = 0.0001), group of lethal cases is higher than in the group of good outcomes. The systolic pressure (p <0.04) and GKS (p <0.0001) are higher in the good outcome group. Recommendations: Longer use of osmodiuretics due to the correlation of the functional outcome with the intracerebral hematoma volume. It should be more common to use intraventricular drainage for intraventricular hemorrhage
Changes in electroencephalogram and neurovisualization methods in case of generalized seizures
No full textMērķis: Noskaidrot atšķirības interiktālā elektroencefalogrāfijā (EEG) pierakstītā smadzeņu pamatritmā, efektu no pielietotiem aktivācijas manevriem un izmaiņām neirovizualizācijā starp epilepsijas pacientiem ar ģeneralizētu krampju lēkmi anamnēzē bez epileptiskas aktivitātes interiktālā EEG(Grupa Nr.2) un ar epiletisku aktivitāti interiktālā EEG(Grupa Nr.1). Materiāli un metodes: Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas arhīvā tika atlasītas slimības vēstures pacientiem, kuri sirgst ar epilepsiju. Pacienti tika izvēlēti pēc pētījumā izvirzītajiem dalības kritērijiem. Tika izveidotas divas grupas, kuru dalībniekiem bija analizētas interiktālā EEG pieraksta pamatritma izmaiņas, aktivācijas provju efekts un izmaiņas neirovizualizācijā. Datu ievadei un apstrādei tika izmantotas programmas Microsoft Office Excel 2007 un IBM SPSS Statistics Version 22.0. Rezultāti: Ar 3,5% lielu pārsvaru pamatritma izmaiņas tika atrastas grupā bez epielptiskas aktivitātes interiktālā EEG. Visbiežāk sastopamās pamatritma izmaiņas abās grupās ir dezorganizācija un ritms ar zemu amplitūdu. Pacientiem bez epielptiskas aktivitātes interiktālā EEG ar aktivācijas manevriem nebija iegūtas nozīmīgas papildus informācijas. Bet 40.4% pacientiem ar epilptisku aktivitāti interiktālā EEG ar aktivācijas manevriem tika atkālta slēptā epileptiskā aktivitāte, un 36,2% izmainījās jau esošas epileptiskās aktivitātes raksturs. Ar pārsvaru 1,5% neirovizualizācijā biežāk tika atrastas izmaiņas grupā bez epielptiskas aktivitātes interiktālā EEG. Smadzeņu organisks bojājums abās grupās bija visbiežāk sastopamā atradne, ar 12% pārsvaru tas biežāk redzams pirmās grupas pacientiem, bet ar 7,9% un 4,1% attiecīgi novērojamas rievojuma izmaiņas, savukārt smadzeņu vēderiņu paplašināšanos biežāk atrod otrajā grupā. Neirovizualizācijā atrastā perēkļa lokalizācija sakrīt ar EEG epileptiskās aktivitātes lokalizāciju 64% pacientu. Secinājums: Daļai epilepsijas pacientu interiktālā EEG nevar atrast epileptiformu aktivitāti. Abu grupu smadzeņu pamatritma pierakstā ir redzamas izmaiņas. Izpētot EEG laikā veiktos aktivācijas manevrus, iegūtie dati liecina, ka aktivācijas provēm nav būtiskas ietekmes uz EEG pierakstu pacientiem bez epileptiformas aktivitātes, bet pacientu, kuriem izmeklējuma beigās tika atklāta epileptiska aktivitāte bija relatīvi maz, līdz ar to provokācijas proves nebija efektīvs diagnostikas instruments. Abās grupās lielākajai daļai pacientu bija atrastas izmaiņas neirovizualizācijā. Pētījuma laikā tika atrastas izmaiņas gan EEG pierakstā, gan neirovizualizācijā ,kuras prevalē vienā no grupām, bet neizdevās identificēt specifiskas izmaiņas, kas būtu raksturīgas tikai vienai grupai.Objective: To find differences in interictal background activity electroencephalogramm(EEG), the effect of activation manoeuvres and neuroimaging findings between two groups of patients- epilepsy patients with generalized seizures without epileptiform EEG activity interictal period (Group 2) and with epileptic activity in interictal EEG (Group 1). Materials and Methods: In archives of Pauls Stradins Clinical University Hospital medical records were selected for patients who suffer from epilepsy. Further patients were selected after a study’s set participation criteria. Criteria was set as follows- two groups, whose members had EEG rhythm changes in intercital period, changes that appeared after activation maneuvers and had changes in neuroimaging findings. Data were collected and processed using Microsoft Office Excel 2007 and IBM SPSS Statistics Version 22.0. Results: With 3.5% diffrence changes in background brain electrical acctivity were found more offten in group without interictal EEG activity. The most common background rhythm changes in both groups was disorganization and rhythm with low amplitude. For patients without epileptic activity in interictal period activation manoeuvers didn’t gave significant additional diagnostic value. But for 40.4% of the patients with epileptic activity in interictal EEG activity, during activation maneuvers hidden epileptic activity was found, and 36.2% had changes existing epileptic activity’s nature. With 1,5% difference changes in neuroimaging studies were found in patient group with interictal activity in EEG. Organic brain damage in both groups was the most common finding, 12% more often changes were seen in the first group of patients, but with 7.9% and 4.1% difference respectively changes in brain gyration and ventricular enlargement were observed more often in the second group of paients. Location of changes that were found in neuroimaging coincides with epileptic activity in EEG 64% of cases. Conclusion: In some epileptic patients in interictal EEG epileptiform activity cannot be found. In both groups of patient’s brain electrical background activity visible changes can be found. By studying EEG during the activation maneuvers, the data suggest that activation maneuvers had no significant effect on EEG findings in patients without epileptiform activity, but the patients in whom the examination helped to discover of epileptic activity in the end was relatively small, hence activation maneuvers were not an effective diagnostic tool. In both groups, the majority of patients had changes in neuroimaging. During the study, changes were found in both the EEG and neuroimaging which were more prevalent in one of the groups, but failed to identify the specific changes that would be more characteristic to only one of the groups
Ventriculostomy related infections
No full textProblēmas būtība. Ārējās ventrikulārās drenāžas (ĀVD) katetra ievietošana ir viena no nozīmīgākajām un biežāk veiktajām dzīvību glābjošajām manipulācijām neiroķirurģiskiem pacientiem. Šī metode tiek izmantota vairāku akūtu smadzeņu bojājumu formu gadījumā. Tomēr, arī šī manipulācija saistās ar zināmām komplikācijām. Darba mērķis. Noskaidrot ĀVD komplikāciju biežumu, to veidu, etioloģisko mikroorganismu un salīdzināt iegūtos datus starp Paula Stradiņa un Rīgas Austrumu klīnisko universitāšu slimnīcām. Noskaidrot ĀVD komplikāciju riska faktorus, atklāt to drenāžas dienu, kad zīmīgi sāk pieaugt infekcijas risks, un kā Glāzgovas komas skala (GKS), Hanta-Hesa un Fišera skalas ietekmē iznākumu. Materiāli un metodes. Pētījums ir retrospektīvs. Pētījumā tika iekļauti 237 pacienti, kuriem laika posmā no 2007.-2014.gadam tika veikta neiroķirurģiska manipulācija – ārējā ventrikulārā drenāža. Tika analizētas pacientu slimības vēstures Paula Stradiņa un Rīgas Austrumu slimnīcas arhīvos. Dati tika analizēti izmantojot programmas Microsoft Excel un SPSS Statistics. Rezultāti. No pētījumā iekļautajiem 228 pacientiem 105 bija vīrieši (46,1%) un 123 sievietes (53,9%). Pacientu mediānais vecums 60 gadi (IQR=75-47). Biežākās ĀVD indikācijas: aneirismas ruptūra 110, spontāna intracerebrāla hematoma 70, traumatisks smadzeņu bojājums 21, audzējs 12, arteriovenoza malformācija 12, aqueductus stenoze 2, cerebrāls infarkts 1. Komplikācijas attīstījās 42 pacientiem (18,4%), no kurām 30 (71,4%) sastāda meningīts, 7 (16,6%) ventrikulīts un 5 (11,9%) meningīts un ventrikulīts kopā. Komplikāciju biežums RAKUS (17,28%), PSKUS (19,05%). Biežākie neiroinfekciju etioloģiskie aģenti: Acinetobacter baumannii 13 (31%), koagulāzes negatīvais stafilokoks 9 (21%). Mediānais ĀVD ilgums pacientiem bez VSI bija 7 dienas (IQR=8-6) un pacientiem ar VSI 10 dienas (IQR=14-6,5). Vislielākais risks iegūt VSI ir drenāžas 8. dienā (95%TI 0,60 - 0,8; p = 0,000). Mediānais slimnīcā pavadītais laiks pacientiem bez VSI 14 dienas (IQR=22-9) un pacientiem ar VSI 24 dienas (IQR=34-19). VSI riska faktori ir drenāžas ilgums (p = 0,000), atkārtotas ĀVD (p = 0,000), kraniotomija vai kraniektomija (p = 0,029). VSI būtiski nepalielina mirstību (p = 0,106). No visiem 123 pacientiem ar GKS ≤ 8 ballēm iestājoties, letāls iznākums bija 75 pacientiem (61%). Diskusija. Lai samazinātu pacientu mirstību un infekciju incidenci, tiek meklēti dažādi risinājumi. Vairāki nelieli pētījumi pierādījuši intraventrikulāras fibrinolīzes efektivitāti pacientiem ar intraventrikulāru saasiņojumu, kā rezultātā ir ātrāka asins recekļa rezolūcija un mazāks katetra oklūzijas risks, mazāka mirstība, un nepieciešams īsāks drenāžas ilgums, kā arī mazāks neiroinfekciju risks. Secinājumi. Bakteriāls meningīts un ventrikulīts ir biežas ārējās ventrikulārās drenāžas komplikācijas. Neiroinfekcijas nepalielina mirstību, taču zīmīgi palielina uzturēšanās laiku stacionārā, un neiroinfekcijas var tikt saistītas ar polifarmāciju,Problem. External ventricular drainage (EVD) is one of the most important and frequently performed life-saving procedures in neurosurgery. This is performed in many cases of acute brain injury. Nevertheless it may be associated with several complications. Aim. The aim of this study was to find out EVD complication rates, type of complications that occur, complication causing microorganisms and to compare gained data between Pauls Stradins and Riga East university hospitals. To find out what are the risk factors for ventriculostomy related infections and to reveal the drainage day when EVD risk for infection increases significantly. To observe a correlation between Glasgow Coma (GCS) Hunt and Hess, Fisher Scale and clinical outcome. Materials and methods. This study is retrospective. 237 patients who underwent EVD between 2007 and 2014 were included in this retrospective study. Patient files from both Pauls Stradins clinical university hospital as well as Riga East clinical university hospital were examined. The data were analyzed using Microsoft Excel and SPSS statistics. Results. From all 228 patients included in this study 105 were male (46,1%) and 123 female patients (53,9%). Patients median age was 60 years (IQR=75-47). Most common indications for EVD: rupture of aneurysm 110, spontaneous intracerebral hemorrhage 70, traumatic brain injury 21, rupture of arteriovenous malformation 12, aqueductal stenosis 2, cerebral infarction 1. Complications occured in 42 cases (18,4%), there were 30 cases of bacterial meningitis (71,4%), 7 cases of bacterial ventriculitis (16,6%) and 5 cases of both bacterial meningitis and ventriculitis (11,9%). Complications rate in Rigas East clinical university hospital was 17,28% and 19,05% in Pauls Stradins clinical university hospital. Most common complications causing microorganisms were Acinetobacter baumannii 13 (31%) and coagulase negative staphylococcus 9 (21%). For patients without neuroinfection median duration of drainage was 7 days (IQR=8-6) and for patients with neuroinfection 10 days (IQR=14-6,5). Highest risk to get neuroinfection was in the 8th day of drainage (95%TI 0,60 - 0,8; p = 0,000). Median time spent in hospital for patients without neuroinfection was 14 days (IQR=22-9) and 24 days (IQR=34-19) for patients with neuroinfection. Risk factors for ventriculostomy related infections are duration of drainage (p = 0,000), repeated EVD (p = 0,000), and craniotomy or craniectomy (p = 0,029). VRI didn’t increase mortality significantly (p = 0,106). Discussion. Currently different methods are being researched in order to reduce infection and mortality rates. Several small studies have proven that intraventricular fibrinolysis had been effective for patients with intraventricular bleeding. This is due to faster resolution of blood clot and lesser risk of drain occlusion. Conclusion. Bacterial meningitis and ventricul
Extraventricular drainage in the treatment of spontaneous intracerebral haemorrhage
No full textMērķis : šajā pētījuma mērķis bija analizēt iznākumu, salīdzinot EVD ar konservatīvu ārstēšanu, noteikt faktorus, kas nosaka EVD izmantošanu un atrast iespējamos faktorus , kuru gadījumā EVD izvietošana varētu būt vērtīga.
Secinājums: EVD visbiežāk tika veikta pacientiem ar zemāku GKS, augstāku baļļu skaitu pēc Graeb skalas, un hidrocefālija. EVD grupā būtiskie mirstību samazinājumi vai iznākuma uzlabojumi ne tika novēroti. Turklāt, EVD pielietojums neparādīja nozīmīgas GKS izmaiņas periodā no pacientu stacionēšanas brīža līdz izrakstīšanai. Smadzeņu stumbra kompresija bija saistīta ar lielāku mirstību visiem pacientiem. EVD varētu uzlabot iznākumu pacientiem ar obstruktīvo hidrocefāliju un smadzeņu stumbra kompresiju , taču ir nepieciešami turpmākie klīniskie pētījumi, lai precīzāk novērtēt EVD efektivitāti.Objective: Aim of this study was to analyze the effect on outcome comparing EVD with conservative treatment, to identify predictors of EVD placement and to find possible factors, in which EVD placement might be beneficial.
Conclusion: EVD placement was more likely in patients with lower GCS, higher Graeb score and presence of obstructive hydrocephalus. There was no significant reduction in mortality and outcome in the EVD group. Neither did the GCS change significantly from admission to discharge with placement of an EVD. Brain stem compression was associated with a higher mortality in all patients. Patients with obstructive hydrocephalus and brain stem compression might benefit from EVD placement, but larger trials are needed for confirmation
Clinical, radiological and prognostic factors in primary spontaneous cerebellar hemorrhages
No full textMērķis: Diplomdarba mērķis ir novērtēt klīniskos, radioloģiskos un prognostiskos faktorus pacientiem ar spontānu smadzenīšu asinsizplūdumu.Secinājums: Svarīgākais smadzenīšu asinsizplūduma riska faktors bija hipertensija. Galvassāpes, slikta dūša un reibonis bija visbiežāk atzīmētas sūdzības, taču tās ir nespecifiskas un mazvērtīgas diferenciālajā diagnostikā. Vairums no pētītas grupas bija hroniski slimojoši pacienti. Indikācijas ķirurģiskai hematomas evakuācijai bija: vecums (≤ 80 gadi), GKS 4cm. Okluzīvā hidrocefālija samazināja hematomas izmērus līdz 3 cm. Labvēlīgs iznākums bija saistīts ar vieglāku slimības gaitu un augstāko GKS balli. Nelabvēlīgs iznākums bija saistīts ar aspirācijas pneimonijas attīstību un intraventrikulāro asiņošanu. Smadzeņu stumbra kompresija bija neatkarīgs nāves prognostiskais faktors.Objective: Aim of the diploma work was to analyze the clinical, radiological and prognostic factors among patients with spontaneous cerebellar hemorrhage.Conclusion: Hypertension was the most important risk factor. Headache, nausea and vertigo were the most frequent presentations. Determinants for surgical evacuation were lower age (≤ 80 years), a GCS 4cm, the presence of occlusive hydrocephalus reduces the hematoma size to 3 cm. Favorable outcome was associated with a better GCS. Unfavorable outcome was associated with the development of aspiration pneumonia and intraventricular bleeding. Brain stem compression was an independent predictor for mortality
Going Beyond Counting First Authors in Author Co-citation Analysis
Get PDFThe present study examines one of the fundamental aspects of author co-citation analysis (ACA) - the way co-citation
counts are defined. Co-citation counting provides the data on which all subsequent statistical analyses and mappings
are based, and we compare ACA results based on two different types of co-citation counting - the traditional type that
only counts the first one among a cited work's authors on the one hand and a non-traditional type that takes into
account the first 5 authors of a cited work on the other hand. Results indicate that the picture produced through this non-traditional author co-citation counting contains more coherent author groups and is therefore considerably clearer. However, this picture represents fewer specialties in the research field being studied than that produced through the traditional first-author co-citation counting when the same number of top-ranked authors is selected and analyzed. Reasons for these effects are discussed
Variations on the Author
Get PDF“Variations on the Author” discusses two of Eduardo Coutinho’s recent films (Um Dia na Vida, from 2010, and Últimas Conversas, posthumously released in 2015) and their contribution to the general question of documentary authorship. The director’s filmography is characterized by a consistent yet self-effacing form of authorial self-inscription: Coutinho often features as an interviewer that rather than express opinions propels discourses; an interviewer that is good at listening. This mode of self-inscription characterizes him as an author who is not expressive but who is nonetheless markedly present on the screen. In Um Dia na Vida, however, Coutinho is completely absent form the image, while Últimas Conversas, on the contrary, includes a confessional prologue that moves the director from the margins to the center of his films. This article examines the ways in which these works stand out in the filmography of a director who offers new insights into the notion of cinematic authorship
- …
