Journals of Vidzeme University of Applied Sciences
Not a member yet
92 research outputs found
Sort by
ADAPTING THE CIRCULAR ECONOMY FRAMEWORK FOR ZOOLOGICAL GARDENS
Get PDFZoological gardens take care of planet’s biodiversity and wildlife conservation and put strong effort into education of society, resource efficiency and reduction of environmental impact. These efforts are equally crucial to achieving sustainability targets. The public now wants activities that are sustainable in all aspects (Peng et al., 2025). When examining institutions such as zoological gardens, whose targets are strongly related to circular economy (CE) targets – biodiversity and conservation, it is necessary to frame the concept within this context.
Already a decade ago researchers from European association of zoos and aquariums (EAZA) declared “If zoo populations are not sustainable, neither are zoos themselves.” (Leus et al., 2011). However, there is less focus on how institutions such as zoological gardens maintain their operations related to CE dimensions. Zoological gardens involved both technical and biological material flow, represented by the CE butterfly diagram (Ellen MacArthur Foundation, 2021). Recent studies emphasize plasticity and the variety of versions of how circular economy concepts coexist (Peris-Ortiz et al., 2025). Therefore, the adaptation of the circular economy framework is essential
SCIENCE FOR SOCIETAL RESILIENCE: THE ROLE OF SCHOOLS AND (SOCIAL) SCIENCE EDUCATION
Get PDFIn recent years, science and scientists have come under increasing scrutiny, with a growing wave of scepticism and delegitimization undermining not only scientific results but also the very foundations of scientific inquiry. This erosion of trust is particularly acute in the social sciences and humanities, disciplines that are crucial for understanding and navigating the complexities of modern society. The marginalization of these fields is not merely an academic concern – it poses a threat to informed public discourse, democratic governance, and the collective ability to respond to global challenges, namely – our societal resilience. Broadly speaking, schools and teachers are one of the most crucial players in developing trust and interest in science, understanding of science, and habits of consuming scientific content. How teachers teach about science, depends on their own science-related values, beliefs and knowledge. Hence, the aim of the study is to examine secondary school teachers’ scientific literacy, their perceptions of scientific value of different school subjects, and practices of developing science literacy of students.
We look at these aspects in the context of the development of scientific school culture. As the theoretical framework of the study we employ the Social domain theory of Derek Layder and several models of scientific literacy. We pay particular attention to the Layder’s domain of psycho-biography in relation to domains of social setting and contextual resources that shape teachers views and attitudes towards science, including the scientific value of various school subjects. Our empirical analysis is based on 47 semi-structured interviews with different subject teachers and a survey of teachers (N=579), where we examined the following: 1) perceived scientific value of school subjects; 2) scientific literacy of teachers; 3) attitudes towards pseudoscience. The study was carried out as part of the research project funded by the Latvian Council of Sciences (title of the project "Scientific school culture for sustainable society”; project No. lzp-2021/1-0135)
“HYPER KAFKA: ROOMS OF MEMORY”: AN IMMERSIVE HYPERTEXT FICTION INSTALLATION FOR TEACHING AND DISSEMINATING LITERATURE
Get PDFHypertext Fiction is re-emerging as a nexus of textual nodes and navigational links yet enhanced by modern immersive media and aesthetics. As such it can stimulate the learning process towards focused research and creative interpretation on various subject matters. Drawing upon the reflections of Vannevar Bush, Ted Nelson, Roland Barthes, Gilles Deleuze, Gerard Genette, and Julia Kristeva, the authors have explored hypertext fiction as the means to holistically approach the literary work of Franz Kafka. In their course “Augmented Technologies in the Curriculum”, part of the Pedagogical and Didactical Sufficiency Program at the Department of Audiovisual Arts at the Ionian University, they guided their students to investigate, study and interpret Kafka-related excerpts, patterns, thematics, in order to create an interactive learning environment in the form of hypertext fiction. It is the authors\u27 premise that through a dynamic, dialectic system fostering the initiative to make choices, follow different paths, and reflect on different perspectives, hypertext fiction can be used as an effective educational tool for in-depth and engaging analysis of curricula and student-centered, discovery learning practices.
In terms of methodology, the students were, in the course of one semester, first prompted to research upon Kafka\u27s work and discuss their findings with the rest of the class. Then, through workshops on i) HTML programming, ii) graphic design, and iii) sound design, they were guided to create hypermedia rooms hosting texts, images, and sounds. Selected works were joined into an application and enhanced through a common interactive interface and scenographic props. The result was the interactive installation "Hyper Kafka: Rooms of Memory", which has been so far presented at the Library of the Philosophical School of the Athens University and the Audiovisual Festival of the Ionian University. Interface design embraced a literary feel with a dark aesthetic, incorporating a 3D environment to offer the audience a glimpse into the chaotic and minimal Kafkaesque world. The scenographic preparation included an old lamp pointing at a mouse on a desk that was decorated with pictures of Kafka\u27s own sketches and old newspapers, reflecting a retro ambience. The hypertext fiction environment itself was projected on the wall and played back through speakers
BRĪDINĀJUMS: LIPĪGAS IDEJAS
Get PDF“Ja Viskaļu koncepcija būtu ekonomiskais modelis, tad tas būtu virtulis” ir viens no maniem pēdējā laika biežākajiem citātiem, ar kuriem ievadīt sarunas. Šeit parādās trīs būtiskas komponentes: Viskaļi, virtuļa ekonomiskais modelis un co-creat[ed] redakcijas sleja. Mēģināšu, cik iespējams kodolīgi visus šos pavedienus savīt vienotā audeklā, taču lūgums ņemt vērā, ka to saka cilvēks zem “Dzīves kvalitātes dizaina institūta” jumta.
Tas bija joks. Esmu šo atvainošanos par nosau- kumu aizguvusi no britu ekonomistes Keitas Ravortas, kura 2017. gadā laida pasaulē savu magum opus “Virtuļa ekonomika: septiņi veidi, kā domāt kā 21. gadsimta ekonomistam”. Virtulis principā ir domāšanas un darbības veids – kā morālais ilgtspējas kompass, kas tiecas uz pasauli, kurā ikvienam iedzīvotājam ir nodroši- nātas viņa sociālās pamatvajadzības, cienot uz Zemeslodes pieejamos resursus. Virtuļa ekono- mikas pieeja ir daļa no mūsdienīgās pēcizaug- smes (postgrowth) kustības. Pēcizaugsme var tikt skatīta kā lietussarga jēdziens, apkopojot dažā- dus konceptus, kas kopumā tiecas pēc vienota mērķa – samazināt rijīgu tieksmi pēc “ekono- miskās izaugsmes”, tā vietā izvirzot patiesu sociālo labbūtību un vides saglabāšanu (Engler, et al., 2024). Respektīvi, pēcizaugsmes naratīvs balstīts uz diviem pīlāriem: neierobežota iz- augsme uz planētas ar ierobežotiem resursiem nav iespējama; valstu izaugsmes mērīšana pēc šauriem ekonomiskajiem rādītājiem (tādiem kā iekšzemes kopprodukta pieaugums) pēc būtības neatspoguļo patieso valstu un to iedzīvotāju labklājības un labbūtības līmeni
KEYNOTE. THE DIGITAL DATA DIVIDE: USING SPECULATIVE FICTION TO FACILITATEPUBLIC DIALOGUE ON THE INCREASED USE OF PERSONAL DATA
Get PDFIn today\u27s interconnected world, personal data generation and collection are growing exponentially. Increasingly, data from multiple sources, ranging from vital signs to environmental and lifestyle information, are combined to create detailed personal profiles (Brunning et al., 2023). While this enables more personalized care, it also raises questions about privacy, data reliability, ownership, and the desirability of collecting such data.
To foster dialogue on these issues with a broad audience in an engaging and accessible way, the festival experience The Digital Data Divide (www.thedigitaldatadivide.nl) was developed (Groeneveld et al., 2024). This interactive experience draws on the concept of narrative learning, an approach that uses stories and dialogue to help individuals interpret and understand the world around them (Elsden et al., 2017). When applied as speculative fiction, narrative learning is especially effective for exploring potential future scenarios. By embedding these scenarios within a story, it encourages participants to critically examine and question their present viewpoints (Haste and Abrahams, 2008). The Digital Data Divide premiered at the Zwarte Cross Festival in the Netherlands in 2023 and has since been featured at various festivals, events, congresses, as well as in educational and healthcare settings and won the E³UDRES² Innovative Science Outreach Award in May 2025
CREATIVE HUBS AS DRIVERS OF REGIONAL VITALITY
Get PDFCreative hubs have emerged as critical enablers of broad-based welfare and dynamic entrepreneurial ecosystems, particularly in regional contexts. These hubs serve as platforms where artistic, cultural, and technological pursuits converge, fostering innovation and socioeconomic development. By offering both physical and digital environments for interdisciplinary collaboration, creative hubs catalyse new business formation and reinforce the creative industries (Pratt & Hutton, 2021). Their experimental culture encourages risk taking and knowledge exchange, supports the development of novel business models, and contributes to regional economic resilience (Ashton, 2019). Additionally, creative hubs enhance the cultural fabric of regions and improve their capacity to respond to technological and economic transformations. In the current economic landscape, marked by growing demands for inclusive and adaptive local economies, creative hubs have become an essential infrastructure to foster innovation and societal well-being.
Beyond their contribution to the welfare of the people, creative centres play a vital role in attracting and retaining talent, thus enhancing regional vitality (Qian, 2010). Regional economies often struggle with the outmigration of skilled individuals to larger urban centres, compromising local innovation capacity. Creative hubs offer vibrant, attractive spaces that engage both local residents and international talent, contributing to the formation of a regional creative class. By promoting quality of life, cultural diversity, and entrepreneurial opportunities, these hubs stimulate local economies through cross-sector collaboration and knowledge spillovers (Muro & Katz, 2010). Their emphasis on lifelong learning and community participation further strengthens the regional appeal of skilled professionals (Fritsch & Wyrwich, 2019). In connecting culture, technology, and enterprise, creative hubs support emerging industries and extend the reach of economic development beyond metropolitan areas
COORDINATED VULNERABILITY DISCLOSURE PROCESS KEY DIMENSIONS SET
Get PDFSince the enforcement of Directive (EU) 2022/2555 mandating the implementation of Coordinated Vulnerability Disclosure (CVD) processes, each EU Member State has adopted its own national approach. While some countries still rely on email-based systems to receive and process CVD reports, Latvia has taken a significant step forward by developing a dedicated digital platform for CVD management. However, a common issue across all implementations is the lack of a structured approach to the development of CVD programs when viewed through multiple dimensions. As a result, the failure to examine and address various dimensions, such as legal, technical, organizational, societal aspects and others limit the overall effectiveness and maturity of the CVD process
RĪGAS VĒSTURISKO KAPSĒTU IESPĒJAS INTEGRĀCIJAI MŪSDIENU PILSĒTĀ: LIELO KAPU PIEMĒRS
Get PDFKapsētas pilsētvidē ir ne tikai vieta, kur veic apbedījumus, bet tām ir arī kultūrvēsturiska, sociāla, politiska un mākslinieciska nozīme. Laika gaitā kapsētas kļūst neaktīvas – tās zaudē apmeklētājus un kapa vietu kopējus, taču joprojām saglabā savu kultūrvēsturisko, māksliniecisko un arhitektonisko vērtību. Nomainoties paaudzēm, ja kapsētu neuztur pašvaldība, baznīca vai cita organizācija, kapi aizaug un kļūst nekopti. Līdz ar to pilsētās rodas lielas teritorijas, kuras ir ne tikai vizuāli nepievilcīgas un pat bīstamas, bet arī zaudē savu primāro funkciju, kļūstot nepraktiskas.
Šajā rakstā uzmanība tiek pievērsta Lielajiem kapiem – vēsturiskai kapsētai Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonā – un to integrācijai mūsdienu pilsētā, ar ko tiek saprasta vēsturisko kapsētu iekļaušanās pilsētas audumā, pārveidojot vai pielāgojot to funkcijas un veidojot vienotu izpratni sabiedrībā par šo teritoriju izmantošanas iespējām.
Pētījums rāda, ka sabiedrībā nav noteikts viedoklis par vēsturisko kapsētu funkcijām – pieļaujamajām un nepieļaujamajām rīcībām to teritorijās. Lielie kapi nefunkcionē ne kā kapsēta, ne arī parks, tāpēc tā pieprasa īpašu uzmanību kā stratēģiskajā plānošanā, tā sabiedrības uztverē. Kvalitatīvas un pieejamas informācijas izvietošana vēsturiskajās kapsētās veicina sabiedrības apziņu par teritorijā pielietojamajām sociālajām normām, kā arī saglabā tās memoriālās funkcijas.
 
ARHITEKTS KĀ MODERATORS: ALTERNATĪVI DARBĪBAS MODEĻI UN KOMUNIKĀCIJAS FORMAS
Get PDFPēdējās desmitgadēs arhitektūras darbības lauks un loma sabiedrībā ir būtiski mainījusies. Etimoloģiski arhitekts sadalāms 2 daļās, no latīņu valodas tulkojot arhi – “galvenais” un tektonas – “būvnieks”. Par spīti vēsturiskajam prestižam, mūsdienās tas ir kļuvis par sava veida kompleksu. Līdz ar pieaugošo specializēšanos, tehnoloģiskām pārmaiņām arhitektūras process kā dogmātiska intelektuālas jaunrades forma, ja nerespektē esošos kultūrslāņus un cilvēku izpratni par vidi un lietotājiem, nedrīkst būt nor- ma mūsdienu pasaulē. Akadēmiska un no reali- tātes atrauta arhitektūra, kur izšķirošais ir vides estētika, monetārie apsvērumi un personīgie ego, nedrīkst būt mēraukla nākotnes praksēm.
Arhitektūra nespēj un nedrīkst būt autonoma – pasaule ir juceklīga un mainīga, kuras abstrahēšana un vienkāršošana ir novedusi pie tiem lielajiem izaicinājumiem, pret kuriem pasaule šobrīd atduras.
Būvniecība ir pasaulē lielākais piesārņotājs. Tās norise bez kritiskas analīzes un konteksta izjūtas spēj degradēt un atsvešināt vietas iedzīvotājus. Sarūkošās populācijas, klimata izaicinājumi un dažādi sociālie izaicinājumi pierāda, ka arhitek- tam jāuzņemas līdzatbildība vietrades procesos, izkāpjot no tradicionālā klienta–pasūtītāja rāmja. Arhitektūra kļūst par procesu un arhitekti – par procesa moderatoriem un līdzvērtīgiem sadarbī- bas partneriem.
Rakstā tiks analizēta arhitekta kā kuratora pienākums starp lietotāju un plašākiem proce- siem. Tiks apskatīti kopplānošanas piemēri (t.sk. Raumlabor Berlin), demonstrējot, kā arhitekti un radošie kolektīvi var iedzīvināt pamestas vietas un veicināt sociālo mijiedarbību.
Raksta ietvaros tiks pētītas cilvēciskas vides veidošanas paradigmas un arhitekta varas dinamikas izmaiņas
PILSĒTA AR ASTI: DZĪVNIEKS KĀ PILSĒTAS LĪDZRADĪTĀJS
Get PDFPilsēta nav cilvēku monopols. Tā ir dzīva, trok- šņaina, nereti haotiska līdzradīšanas telpa, kurā cilvēki nav vienīgie iemītnieki – un ne vienmēr galvenie. Rakstā tiek aplūkots, kā tādi dzīvnieki kā bebri, klaiņojošie kaķi, sudrabkaijas un vārnas aktīvi veido pilsētas dzīvi, radot izaicinājumus, pārmaiņas un polarizētas politiskās diskusijas.
Teorētiskā refleksija atklāj, ka dzīvnieku klātbūtne pilsētā nereti darbojas kā katalizators spēcīgām sabiedrības reakcijām – dažkart tā izraisa konkrētus politikas lēmumus (piemēram, par bebru populācijas samazināšanu), citkārt – veido diskusiju telpu, kurā risinās sabiedriskas un institucionālas debates par dzīvnieku vietu pilsētā. Rezultātā diskurss svārstās no pilnīgas vienaldzības līdz aicinājumiem uz elementu iznīcīnāšanu.
Rakstā divējādi aplūkotas cilvēku un dzīvnieku attiecības: pirmkārt, caur biovaras prizmu, kur cilvēks kā human animal pieņem lēmumus par to, kurām dzīvnieku sugām atļauts pilsētā dzīvot, kurām jāpazūd vai pat jāmirst; otrkārt, autori ie- pazīstina ar mūsdienu provokatīvajām teorijām, kas saskata dzīvniekos politiskus aģentus un pilsētā – cosmozoopoli jeb kopdzīves telpu, kur cilvēku un dzīvnieku sabiedrības līdzpastāv.
Autori piedāvā starpdisciplināru skatījumu uz dzīvnieku lomu pilsētvidē, uzsverot nepiecie- šamību pārdomāt varas attiecības, plānošanas principus un cilvēkcentrisku perspektīvu. Tajā atspoguļotas iespējas dzīvnieku līdzdalībai pilsētas procesos, kā arī tiek rosināta diskusija par infrastruktūras un politikas pielāgojamību starpsugu līdzāspastāvēšanai. Visiem, kas meklē jaunas pieejas urbānās daudzveidības pārvaldībā, autori ierosina domāt par pilsētu kā kopdzīves telpu, kurā politiska līdzdalība iespējama arī bez vārdiem