16456 research outputs found
Sort by
O-HEALTH-EDU : A viewpoint into the current state of Oral Health Professional education in Europe: Part 1: Programme-level data
Full text linkPublisher Copyright: © 2024 The Authors. European Journal of Dental Education published by John Wiley & Sons Ltd.Introduction: Current legislation leaves Oral Health Professional (OHP) education open to wide interpretation and may result in significant variation in educational practice and resultant professional attributes across Europe. Data regarding the current state of OHP education across Europe is limited. The aim of Part 1 of this series is to provide programme-level data for Primary Dental Degree Programmes, Dental Hygiene and Postgraduate Education. Methods: A 91-item questionnaire was developed following the Delphi method. The questionnaire and the Articulate glossary of OHP education terms were developed concurrently to facilitate a common understanding of language. Piloting was performed in multiple stages and included institutions internal and external to the research group. The questionnaire was uploaded online and converted to a data hub, allowing dental schools to control their own data and update the data provided whenever they wish. All ADEE member schools (n = 144) were invited to provide data. Forty questions relating to school details, Primary Dental Degree Programmes, Dental Hygiene and Postgraduate Education were included in this part of the series. Results: Seventy-one institutions from 25 European countries provided data between June 2021 and April 2023, which represents a response rate of 49.3% of ADEE members. Programme-level data for Primary Dental Degree Programmes, Dental Hygiene and Postgraduate Education is presented including programme length, funding, languages and fees, student numbers and demographics, student admission and selection processes and permission to practice after graduation. Conclusion: This series of papers, as far as the authors are aware, are the first attempts to build a comprehensive picture of the current state of OHP education in Europe. A comprehensive view of the state of OHP education in Europe is not yet available but the O-Health-Edu data hub provides a means for all education providers in Europe to contribute data to reach this goal. It is anticipated that the data hub will be updated and built upon over time to continually establish a clearer picture of the state of OHP education in Europe.Peer reviewe
Women's satisfaction with sexual intercourse after episiotomy or perineal tears after delivery
No full textMedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareSieviešu seksuālā disfunkcija ir bioloģisko un psihosociālo faktoru mijiedarbības rezultāts, kas ir definēts kā seksuālo vēlmju, uzbudinājuma, orgasma traucējumi un sāpju sajūtas dzimumakta laikā, kas izraisa diskomfortu un ietekmē dzīves kvalitāti. Šiem traucējumiem ir multifaktoriālā etioloģija un bieži vien ir grūti diagnosticēt sieviešu seksuālo disfunkciju, jo mūsdienās joprojām sievietes kautrējās apspriest savas sūdzības ar ārstu.
Šī pētniecības darba mērķis ir novērtēt spontānu starpenes plīsumu un epiziotomijas ietekmi uz sievietes seksuālo funkciju pēcdzemdību periodā.
Darba uzdevumi ir:
1) Izvērtēt starpenes plīsumu un epiziotomijas ietekmi uz sievietes seksuālo funkciju pēcdzemdību periodā un salīdzināt šīs grupas ar sievietēm, kuras dzemdējušas vagināli bez starpenes traumas;
2) Izvērtēt citu faktoru ietekmi uz seksuālo funkciju pēcdzemdību periodā;
3) Apkopot dažādas pieejamas ārstēšanas metodes sieviešu seksuālai disfunkcijai pēcdzemdību periodā.
Pētnieciskā darba hipotēze: starpenes trauma dzemdību laikā negatīvi ietekmē sievietes seksuālo funkciju, salīdzinot ar neskartu starpeni dzemdību laikā, tāpēc ir nepieciešams mazināt riska faktorus disfunkcijas attīstīšanai un veikt atbilstošas terapijas izvēli.
Pētniecības darba metodes bija respondentu elektroniskā aptauja par seksuālo funkciju retrospektīvi 6 un 12 mēnešus pēc dzemdībām un par iespējamiem riska faktoriem, kā arī literatūras apskats par seksuālās disfunkcijas ietekmējošiem riska faktoriem un iespējamām ārstēšanas metodēm.
Pēc literatūras avotu izpētes tiek secināts, ka sieviešu seksuālā disfunkcija pēcdzemdību periodā ir bieža parādība, incidence vispārējā populācijā variē no 31% līdz ~70%, biežāk tiek skarts vēlmes domēns.
Latvijā bija neliela atsaucība uz veikto aptauju, bet pētījuma rezultāti apstiprināja, ka sievietēm pēc dzemdībām bez starpenes bojājuma, seksuālā funkcija, t.sk. apmierinātība ar seksuālo dzīvi, ir labāka nekā sievietēm ar traumētu starpeni. Netika atrasta asociācija starp seksuālo disfunkciju un dzemdības traumas veidu.Female sexual dysfunction results from the interaction of biological and psychosocial factors. It is defined as disturbances in sexual desire, arousal, orgasm, and pain during intercourse, causing discomfort and affecting the quality of life. These disorders have a multifactorial etiology, and diagnosing female sexual dysfunction is often challenging because women are still hesitant to discuss their complaints with a doctor.
The aim of this research paper is to evaluate the effect of spontaneous perineal rupture and episiotomy on the sexual function of women in the postpartum period.
The research tasks are:
1) To evaluate the effect of perineal rupture and episiotomy on a woman's sexual function in the postpartum period and compare these groups with women who gave birth vaginally without perineal injury;
2) To evaluate the influence of other factors on sexual function in the postpartum period;
3) To analyse the various available treatment methods for female sexual dysfunction in the postpartum period.
Research hypothesis: perineum injury during childbirth negatively affects a woman's sexual function compared to an intact perineum during childbirth. Thus, it is necessary to reduce the risk factors for the development of dysfunction and to choose appropriate therapy.
The research methods were an online survey of respondents about sexual function retrospectively 6 and 12 months after childbirth and possible risk factors and a literature review about risk factors affecting sexual dysfunction and possible treatment methods.
After researching literature sources, it is concluded that female sexual dysfunction in the postpartum period is a frequent phenomenon, with the incidence in the general population varies from 31% to approximately 70%, with the domain of desire being more often affected. The influence of other factors on sexual function, such as breastfeeding, parity and others, is also described.
In Latvia, there was a small response to the survey, but the results of the study confirmed that in women after childbirth without perineal damage, sexual function, incl. satisfaction with sexual life is better than in women with a traumatized perineum. No association was found between sexual dysfunction and type of birth trauma
Pathological weight loss and hyperbilirubinemia in the first week of life in premature infants
No full textPediatrijaVeselības aprūpePediatricsHealth CarePētnieciskā darba tēma – “ Patoloģisks svara zudums un hiperbilirubinēmija pirmajā dzīves nedēļā priekšlaikus dzimušiem bērniem.” Viens no visizplatītākajiem jaundzimušo klīniskajiem traucējumiem, ko neonatologi katru dienu ārstē, ir hiperbilirubinēmija. Ir ļoti svarīgi monitorēt bilirubīna līmeni un nekavējoties uzsākt atbilstošu terapiju, jo šis patoloģiskais stāvoklis var ātri pasliktināties un atstāt neatgriezenisku ietekmi uz jaundzimušā veselību. Salīdzinot ar iznestiem jaundzimušajiem, priekšlaicīgi dzimušiem bērniem ir lielāka hiperbilirubinēmijas attīstības iespējamība. Aknas ir galvenais orgāns jaundzimušā organismā, kas metabolizē bilirubīnu. Priekšlaicīgi dzimušu bērnu aknas nav gatavas metabolizēt ievērojamu bilirubīna daudzumu, jo tās ir daudz nenobriedušākas nekā laikā dzimušu bērnu aknas. Svara zudums var būt viens no hiperbilirubinēmijas predisponējošajiem faktoriem un Latvijā par šo tēmu nav daudz pētījumu.
Darba mērķis ir noskaidrot, vai pastāv korelācija starp svara zudumu (g) un bilirubīna līmeni asinīs (mol/l). Pētniecības darba uzdevumi ir analizēt un apkopot literatūru par hiperbilirubinēmiju, priekšlaikus dzimušiem jaundzimušajiem un svara zudumu, ievākt un analizēt datus par Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā JITN stacionētiem priekšlaikus dzimušiem mazuļiem 2023. gadā.
Izvirzītā hipotēze - Pastāv korelācija starp svara zudumu un bilirubīna līmeni priekšlaikus dzimušiem mazuļiem.
Pētījuma metode: kvantitatīva. Pētījuma bāze: Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca. Pētījuma respondenti:100 stacionāra JITN nonākušie priekšlaikus dzimušie mazuļi, kuriem viena no diagnozēm ir dzelte.
Pētījuma kopējais lappušu skaits: 29
Kopējais attēlu skaits pētījumā ir 10
Pētījuma kopējais tabulu skaits ir 1
Pētījuma kopējais pielikumu skaits: 2
Pētījumā iegūtie rezultāti parāda, ka pastāv statistiski nozīmīga korelācija starp svara zudumu un bilirubīna līmeni 3. un 5. dzīves dienā priekšlaikus dzimušiem bērniem.The topic of the research work is "Pathological weight loss and hyperbilirubinemia in the first week of life in premature children." One of the most common neonatal clinical disorders that neonatologists treat every day is hyperbilirubinemia. It is very important to monitor the level of bilirubin and start appropriate therapy immediately, because this pathological condition can quickly deteriorate and leave an irreversible impact on the health of the newborn. Compared to full-term infants, premature infants are more likely to develop hyperbilirubinemia. The liver is the main organ in the newborn body that metabolizes bilirubin. Premature babies' livers are not ready to metabolize significant amounts of bilirubin because they are more immature than full-term babies' livers. Weight loss can be one of the predisposing factors of hyperbilirubinemia and there are not many studies on this topic in Latvia.
The aim of the work is to find out if there is a correlation between weight loss (g) and blood bilirubin level (mol/l). The tasks of the research work are to analyze and summarize the literature on hyperbilirubinemia, premature babies and weight loss, to collect and analyze data on premature babies hospitalized in Pauls Stradins clinical university hospital NICU in 2023.
Proposed hypothesis - There is a correlation between weight loss and bilirubin levels in premature babies.
Research method: quantitative. Research base: Pauls Stradins clinical university hospital. Research respondents: 100 hospitalized premature babies with jaundice as one of the diagnoses.
The total number of pages of the research paper: 29
The total number of images in the research paper is 10
The total number of tables in the research paper is 1
The total number of attachments to the research paper work: 2
The results of the study show that there is a statistically significant correlation between weight loss and bilirubin levels on the 3rd and 5th day of life in premature babies
Early results after revision hip arthroplasty with the REEF Distally Locked Modular Femoral Reconstruction Prosthesis
No full textMedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareAr katrugadu palielinās cilvēku skaits, kam ir nepieciešama endoprotezēšana. Gūžas locītavas endoprotezēšanai ir labi rezultāti un prognoze, bet ir iespējamas komplikācijas, kā, piemēram, periprotētisks lūzums, protēzes izkustēšanās, protēzes nestabilitāt u.c., attiecīgi pieaug revīzijas operāciju skaits. Gūžas locītavas revīzijas operācijas ir tehniski sarežģitāka un garāka nekā primārā gūžas endoprotezēšana. Mums ir nepieciešami statistiski pamatoti pētījumi, kas parādīs klīniskas un radioloģiskas izmaiņas īstermiņā, lai mēs varētu pacientam sniegt labāko ārstēšanu.The number of people who need arthroplasty is increasing every year. Hip arthroplasty has good results and prognosis, but there are possible complications, such as periprosthetic fracture, dislocation of the prosthesis, instability of the prosthesis, etc., and accordingly the number of revision surgeries is increasing. Hip revision surgeries are technically more complex and longer than primary hip replacement. We need statistically sound studies that will show clinical and radiological changes in the short term so that we can provide the best treatment for the patient
Complications and associated risk factors of distal radius fractures
No full textMedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareIr svarīgi zināt radius distālā gala lūzumu komplikācijas un to iemeslus, jo tie ir vieni no visbiežāk sastopamajiem lūzumu veidiem. Radius distālā gala lūzumiem ir liels skaits ar iespējamām komplikācijām, kuras var rasties dažādu faktoru dēļ. Šie faktori var būt gan individuāli saistīti ar pašu pacientu, gan arī saistīti ar ķirurga izvēlēto ārstēšanu. Paša lūzuma īpatnības arī ir ļoti nozīmīgas iespējamu komplikāciju attīstībā, jo īpaši intraartikulāros un fragmentētos lūzumos. Katrai komplikācijai ir savi riska faktori, kuri var būt atbildīgi par attiecīgās komplikācijas attīstību.
Pētījuma mērķis bija, izmantojot un analizējot zinātnisko literatūru, noteikt biežāko iemeslu dažādu komplikāciju attīstībai radius distālā gala lūzumiem un analizēt kā pacienta faktori ietekmē šī specifiskā iemesla attīstību.
Pēc zinātniskās literatūras analīzes kā visbiežāko iemeslu RDGL komplikācijām noteica fragmentētu lūzumu.
Retrospektīvā pētījumā tika iekļauti 137 ķirurģiski ārstētu 2022.g. TOS radius distālā gala lūzuma pacientu dati. Dati tika ievākti par pacientiem virs 18 gadu vecuma. No pacientu klīniskajām vēsturēm iegūtie dati tika ierakstīti Microsoft Excel 2016 datorprogrammā. Datu apstrāde un grafiku veidošana tika veikta IBM SPSS Statistics 22 datorprogrammā. Datu analīzei tika izmantots binārās loģistiskās regresijas modelis, kurš noteica dažādu pacienta faktoru saistību ar fragmentētu radius distālā gala lūzumu attīstību. Fragmentēts lūzums, vadoties pēc zinātniskās literatūras, bija visbiežākais iemesls RDGL lūzumu komplikācijām, tāpēc uz to tika balstīta statistiskā datu analīze.
Pēc statistiskajā analīzē iegūtajiem rezultātiem netika novērota saistība starp pacienta faktoriem un fragmentētu RDGL.It is important to know the complications and their causes in fractures of the distal end of the radius, as DRFs are among the most common types of fracture. Distal end fractures of the radius have a high number of potential complications, which can arise due to various factors. These factors may be individual to the patient or related to the surgeon's choice of treatment. The characteristics of the fracture itself are also very important in the development of possible complications, especially in intra-articular and comminuted fractures. Each complication has its own risk factors which may be responsible for the development of that complication.
The aim of this study was to identify the most frequent cause of the development of various complications in distal radius fractures and to analyse how patient factors influence the development of this specific cause.
After analysis of the scientific literature, comminuted fracture was identified as the most common cause of DRF complications.
A retrospective study included data from 137 surgically treated 2022 TOS distal radius fracture patients. Data were collected on surgically treated patients over 18 years of age.
Data extracted from patients' clinical records were entered into Microsoft Excel 2016. Data processing and graphing were performed in IBM SPSS Statistics 22 software. A binary logistic regression model was used to analyse the data, which determined the association of various patient factors with the development of comminuted fractures of the distal end of the radius. Comminuted fracture was the most common cause of DRF fracture complications according to the scientific literature, so statistical analysis of the data was based on this.
According to the results of the statistical analysis, no association between patient factors and comminuted DRF was observed
Stiff person syndrome. Clinical Case.
No full textMedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareIevads. Sastingušā cilvēka sindroms (SCS) ir reta autoimūna patoloģija, tā izpaužas ar progresējošu muskuļu stīvumu, kas būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. SCS skar apmēram 1-2 cilvēkus no 1 miljona. SCS diagnozes pierādīšana var aizņemt vairākus gadus, jo jāizslēdz iespējamās diferenciāldiagnozes, būtiska loma diagnostikā ir antivielu klātesamībai, kuras ir atrodamas apmēram 70% gadījumu. SCS laika gaitā pakāpeniski progresē un var novest līdz pastāvīgai invaliditātei vai pat nāvei [3].
Mērķis un uzdevumi. Izvērtēt sastingušā cilvēka sindroma diagnostiku, klīnisko ainu, terapijas efektivitāti un klīniskā gadījuma gaitu vairāku gadu garumā. Uzdevumi pēc kuriem tiks izstrādāts šis darbs: 1) analizēt klīniskās pazīmes, 2) izvērtēt laboratoros un radioloģiskos rādītājus, 3) analizēt pielietoto terapiju, 4) izvērtēt pacienta stāvokli laika gaitā 5) salīdzināt ar līdzīgiem gadījumiem, kas atrodami zinātniskajā literatūrā, 6) sniegt praktiskas rekomendācijas.
Metodes. Darbā izmantota viena pacienta medicīniskā dokumentācija (izraksti no slimnīcas), kas detalizēti izklāstīta šajā klīniskajā gadījumā un salīdzināta ar literatūras avotos pieejamo informāciju par SCS līdz šim.
Pacienta galvenās sūdzības un būtiskākā atradne, novērojums. Paciente, 53 gadus veca sieviete, laika periodā no 2012.-2019. gadam kopumā stacionārā atradusies 8 reizes. Pirmā stacionēšanās reize notiek 2012. gadā, kad pacientei bija 42 gadi, ieradusies sakarā ar muguras sāpēm jostas-krustu daļā, kas ilgstošas, ārstējusies jau ilgāk par 1 gadu ambulatori, bet bez uzlabojuma. Laika gaitā pievienojas stīvums ekstremitātēs, izteiktāk labajā pusē, grūtības pārvietoties. Simptomi pasliktinās aukstā laikā. Saņemtā pretsāpju un miorelaksējošā terapija nedod klīnisku uzlabojumu. Zināms, ka paciente ilgstoši slimo ar autoimūnu hipotireozi un stacionēšanas reižu laikā atklāj LADA diabētu.
Pamata diagnoze. Sastingušā cilvēka sindroms. Diagnoze tiek pierādīta gan klīniski, gan laboratoriski, kā arī tiek izslēgtas diferenciāldiagnozes, veicot plašu diagnostisko izmeklējumu klāstu. Paasinājumu reizēs paciente saņem plazmas apmaiņas procedūras, kas uzlabo pacientes vispārējo stāvokli, procedūras tiek panestas labi. Starp paasinājuma periodiem paciente saņem simptomātisku terapiju, lai samazinātu muskuļu stīvumu un tā izraisītās sāpes.
Secinājums. Sastingušā cilvēka sindroms ir reta autoimūna saslimšana, kas raksturojas ar stīvumu un muskuļu rigiditāti, visbiežāk aksiālajos muskuļos. Diagnosticēšanai nepieciešami plaši izmeklējumi, tā bieži kombinējas ar citām autoimūnām slimībām un, pielietojot pareizu ārstēšanu, iespējams panākt simptomu mazināšanos.Introduction. Stiff person syndrome (SPS) is a rare autoimmune pathology, it is manifested by progressive muscle stiffness, which significantly affects the patient's quality of life. Stiff person syndrome affects about 1-2 people in 1 million. Proving the diagnosis can take several years, as possible differential diagnoses must be excluded, the presence of antibodies, which are found in about 70% of cases, plays an important role in the diagnosis. SPS gradually progresses over time and can lead to permanent disability or even death [3].
Purpose and tasks. To evaluate the diagnosis of the stiff person syndrome, the clinical signs, the effectiveness of the therapy and the course of the clinical case over several years. Tasks for which this work will be developed: 1) analyze clinical signs, 2) evaluate laboratory and radiological indicators, 3) analyze the applied therapy, 4) evaluate the patient's condition over time 5) compare with similar cases found in the scientific literature, 6) provide practical recommendations.
Methods. The paper uses one patient's medical documentation (extracts from the hospital), which is detailed in this clinical case and compared with the information available in the literature about SPS to date.
Clinical case. The patient, a 53-year-old woman, in the period from 2012-2019. was hospitalized 8 times in total. The first hospitalization took place in 2012, when the patient was 42 years old, she came due to back pain in the lumbar-sacral part, which is long-lasting, she has been treated on an outpatient basis for more than 1 year, but without improvement. Over time, stiffness in the limbs has appeared, more pronounced on the right side, and there is difficulty in moving. Symptoms are worse in cold weather. The received analgesic and myorelaxant therapy does not lead to clinical improvement. It is known that the patient suffers from autoimmune hypothyroidism for a long time and during the hospitalization LADA diabetes is discovered.
Basic diagnosis. Stiff person syndrome. The diagnosis is proven both clinically and laboratory, and differential diagnoses are excluded by performing a wide range of diagnostic examinations. During exacerbations, the patient receives plasma exchange procedures, which improve the patient's general condition, the procedures are well tolerated. Between periods of exacerbation, the patient receives symptomatic therapy to reduce muscle stiffness and the resulting pain.
Conclusion. Stiff person syndrome is a rare autoimmune disorder characterized by stiffness and muscle rigidity, most commonly in the axial muscles. Diagnosis requires extensive examinations, it is often combined with other autoimmune diseases, and with proper treatment, it is possible to achieve a reduction in symptom
Crossed Cerebellar Diaschisis in a Status Epilepticus Patient with Stroke-Mimicking Changes : A Case Report with Suboptimal Outcome
Full text linkPublisher Copyright: © Am J Case Rep, 2024;.BACKGROUND Crossed cerebellar diaschisis is a rare phenomenon characterized by reduction of hemispheric cerebellar blood flow and metabolism that occurs contralateral to supratentorial injury. This finding is generally detected after ischemic stroke, but can also be observed during status epilepticus. CASE REPORT A 45-year-old woman with a history of focal epilepsy and alcohol abuse presented with an episode of seizure with initial stroke-mimicking changes and no epileptiform activity on electroencephalogram. Upon further examination, the radiological findings revealed a broad cytotoxic edema in the left hemisphere and a smaller lesion in the right cerebellum, showing a rare phenomenon of crossed cerebellar diaschisis. Later, diagnosis of status epilepticus was established. Although the initial trend of the patient's condition was negative, after weeks of therapy and intensive care, the patient slightly improved in her condition and there was a partially reversible lesion in the left cerebral hemisphere and right cerebellum. CONCLUSIONS It is crucial to detect seizures in patients with stroke-like changes on unenhanced computed tomography examination, and especially in cases in which there are no arterial occlusion on computed tomography angiography and asymmetric arterial vasodilatation are seen. Status epilepticus can mimic stroke, establishing this as a major diagnostic challenge. Although the radiological findings in the left cerebral hemisphere lesion and the right cerebellar hemisphere were similar, its characteristics on diffusion-weighted imaging and apparent diffusion coefficient value differed, raising an important question of the exact mechanics of how crossed cerebellar diaschisis occurs, as it seems to be a rare phenomenon.Peer reviewe
Development of cutaneous squamous cell carcinoma in trophic hronic venous ulcer tissue
No full textMedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareĀdas plakanšūnu karcinoma ir bieži izplatīta malignitāte, taču tās attīstībai hroniskas venozās čūlas audos netiek pietiekoši pievērsta uzmanība un šis stāvoklis Latvijā iepriekš netika aprakstīts, līdz ar ko ir būtiski izprast šo abu procesu kauzalitāti un raisīt izpratni par šo aspektu un potenciāli veikt prospektīvu vai retrospektīvu pētījumu par ādas plakanšūnu karcinomas attīstību trofiskas venozas čūlas audos Latvijas populācijā.
Ādas plakanšūnu karcinomas incidence venozās čūlas audos, pēc pētījumu datiem, ir apmēram 2 gadījumi no 100 venozām čūlām, pie riska faktoriem galvenokārt atzīmē ilgstoši nedzīstošas/neārstētas venozās čūlas, kā arī iespējami izmainīti molekulārie mehānismi.
Šī literatūras apskata mērķis ir izpētīt ādas plakanšūnas karcinomas attīstību trofiskas venozas čūlas audos, aprakstīt tās prevalenci, klīnisko ainu, diagnostikas un ārstēšanas iespējas.
Šis literatūras apskats ir balstīts uz aktuāliem zinātniskajiem rakstiem un pētījumiem no pierādījumiem balstītām datubāzēm, kas publicēti laika periodā no 1985.gada līdz 2023.gadam.
Pētījuma gaitā tika secināts, ka ādas plakanšūnu karcinomas incidence trofiskas venozas čūlas audos ir augstāka nekā veselā ādā, kā arī salīdzinot ar veselu ādu metastazēšanās risks ir 10 reizes augstāks venozā čūlā. Vidējais laiks no čūlas attīstības līdz ādas plakanšūnu karcinomas attīstībai ir 20-25 gadi, no kā var secināt, ja venozo čūlu ārstēt savlaicīgi, tā nekomplicēsies ar ādas plakanšūnu karcinomu.
Ādas plakanšūnas karcinomas diagnostika hroniskas venozās čūlas audos bieži vien ir izaicinājums, jo objektīvi ar acu skatienu ir grūti identificēt malignās šūnas trofiskas čūlas audos un bieži vien medicīnas personāls neaizdomājas, ka iemesls kādēļ čūla ir rezistenta pret terapiju ir malignitātes pievienošanās. Līdz ar to korektā diagnoze visbiežāk ir novēlināta, kas rezultējās ar slimības agresīvāku gaitu, piemēram, dziļāka karcinomas invāzija un metastāzešanās, kā arī sliktāku dzīvildzes prognozi.Squamous cell carcinoma of the skin is a frequently encountered malignancy; however, its development in the setting of chronic venous ulcers is a topic that has not received sufficient attention, and this condition has not been previously described in Latvia, highlighting the importance of understanding the causality between these two processes and raising awareness of this aspect. It is potentially crucial to conduct prospective or retrospective studies on the development of squamous cell carcinoma in trophic venous ulcer tissues within the Latvian population.
According to research data, the incidence of squamous cell carcinoma in venous ulcers is approximately 2 cases per 100 venous ulcers. The main risk factors identified include
longstanding untreated venous ulcers, as well as possible altered molecular mechanisms.
The objective of this literature review is to explore the development of squamous cell carcinoma in trophic venous ulcer tissues, describing its prevalence, clinical presentation, diagnostic methods, and treatment options.
This literature review is based on relevant scientific articles and studies from evidence-based databases published between 1985 and 2023. Through the course of the study, it was concluded that the incidence of squamous cell carcinoma in trophic venous ulcer tissues is higher than in healthy skin. Additionally, comparing with healthy skin, the risk of metastasis is ten times higher in venous ulcers. The average time from ulcer development to the development of squamous cell carcinoma is 20-25 years, indicating that advance treatment of venous ulcers can prevent complication with squamous cell carcinoma.
The diagnosis of squamous cell carcinoma in chronic venous ulcer tissues is often challenging because it is difficult to identify malignant cells objectively with the naked eye. Medical personnel often do not suspect that the reason why the ulcer is resistant to therapy is due to the addition of malignancy. Therefore, the correct diagnosis is often delayed, resulting in a more aggressive disease course, such as deeper carcinoma invasion and metastasis, as well as a worse prognosis
NMO Spectrum Diseases diagnostic approach. Literature review.
No full textMedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareLiteratūras apskats sniedz ieskatu par NMO spektra slimību mūsdienīgām diagnostikas iespējām. Darbā apskatītas NMO spektra slimības no epidemioloģiskā skatu punkta, analizējot arī literatūru par iespējamiem slimības riska faktoriem. Dots ieskats par NMO spektra slimību klīniskajām izpausmēm un bojājumu morfoloģiskajā atšķirībām gan NMO spektra slimību grupu, gan citu demielinizējošu slimību starpā. Apskatīta pieejamā informācija par dažādu diagnostisko iekārtu un izmeklējumu pielietojumu NMO spektra slimību diagnostikā. Beigās apskatīta literatūra, kurā pēta dažādu jaunu biomarķieru efektivitāti un potenciālu NMO spektra slimību diagnostikā un slimības smaguma noteikšanā.The literature review provides an overview of modern diagnostic approach for NMO spectrum diseases. The paper examines NMO spectrum diseases from an epidemiological perspective, also analyzing literature on potential risk factors for the disease. It gives an insight into the clinical manifestations of NMO spectrum diseases and lesion morphological differences, both among NMO spectrum disease groups and with other demyelinating diseases. The available information on the application of various diagnostic tools and examinations in the diagnosis of NMO spectrum diseases is discussed. Finally, the literature exploring the effectiveness and potential of various new biomarkers in the diagnosis and determination of the severity of NMO spectrum diseases is reviewed
Use of nicotine-containing products and risk of developing mucocutaneous cancer
No full textMedicīnaVeselības aprūpeMedicineHealth CareAnalizējot lieteratūras datus un pētījumu rezultātus , ir skaidrs, ka mutes dobuma plakanšūnu vēzis ir viena no izplatītākajām onkoloģiskajām saslimšanām pasaulē, kas ir gandrīz ir pilnībā novēršama. 2020. gadā ASV tika diagnosticēti 377’713 jauni saslimšanas gadījumi un 177’757 nāves gadījumi. Nikotīns ir onkogēns un tā saturošu produktu lietošan paaugstina risku attīstīties kādam no mutes dobuma gļotādas priekšvēža stāvokļiem, kas, ja netiek laicīgi pamanīts vai diagnosticēts var tupināt displastisko procesu un attīstīties mutes dobuma gļotādas vēzis. Mutes dobuma gļotādas priekšvēža stāvokļi sākas kā premalignanti bojājumi vai premalignanti stāvokļi, kas turpmāk var attīstīties par leikoplakijām, eritroleikoplakijām vai orālu submukozu fibrozi, kas tālāk, progresējot displāzijai attīstās par mutes dobuma plakanšūnu vēzi. Galvenie etioloģiskie faktori mutes dobuma plakanšūnu vēža attīstībai ir nikotīna saturošu produktu un alkohola lietošana, kas darbojas sinerģiski, kā arī HPV infekcija.
Vistipiskākā lokalizācija mutes gļotādas plakanšūnu vēzim ir mēles ventrolaterālā virsma, mutes dobuma apakšējā siena un apakšlūpa. Mutes dobuma gļotādas vēzis visbiežāk tiek diagnosticēts progresējošā stadijā un kā visefektīvākā skrīninga metode ir mutes dobuma apskate. Tas tiek diagnosticēts ar biopsiju un materiāla histopatoloģisko analīzi, taču mutes dobuma gļotādas vēzim nav specifisku biomarķieru, ar kuru palīdzību varētu noteikt tā attīstības risku. Mutes dobuma gļotādas vēža attīstībā svarīgu lomu spēlē tumora mikrovide, kurā savstarpēji mijiedarbojas jaunizveidotie audi un blakusesošās normālās šūnas. Mutes dobuma plakanšūnu vēža piecu gadu dzīvildze ir 83.7% ja diagnoze tiek uzstādīta lokalizētā stadijā, taču bieži vien diagnoze tiek uzstādīta progresējušā stadijā, un ja diagnozes noteikšanas brīdī vēzis ir metastazējies, tad 5 gadu dzīvildze samazinās uz 38.5%.
Mērķis šim literatūras apskatam bija aprakstīt to, kā nikotīna patērēšana ir paaugstina mutes gļotādas priekšvēža stāvokļu attīstības risku kā arī turpmākas veidojuma displāzijas risku.
Pētījuma gaitā tika atlasītas un analizētas zinātniskās publikācijas un elektroniskās grāmatas tādās datu bāzēs kā EBSCO host, PubMed, ScienceDirect, ClinicalKey, Access Medicine.
Literatūras apskata rezultātā tika secināts, ka nikotīna produktu lietošana paaugstina indivīda risku saslimt ar kādu no mutes priekšvēža stāvokļiem, kā arī ar lielu varbūtību uz
3
procesa displāziju, ja kaitīgie ieradumi netiek atmesti. Nikotīns darbojas sinerģiski kopā ar alkoholu.It is clear from the analysis of literature data and research results that oral squamous cell cancer is one of the most common cancers in the world and is almost entirely preventable. 377'713 new cases and 177'757 deaths were diagnosed in the USA in 2020. Nicotine is oncogenic and the use of products containing it increases the risk of developing one of the oral mucosal precancerous conditions which, if not detected or diagnosed in time, can progress to dysplastic processes and lead to the development of oral mucosal cancer. Oral mucosa precancers start as premalignant lesions or premalignant conditions which may further develop into leukoplakia, erythroleukoplakia or oral submucous fibrosis which progresses to oral squamous cell carcinoma as dysplasia progresses. The main aetiological factors for the development of oral squamous cell carcinoma are the use of nicotine-containing products and alcohol, which act synergistically, and HPV infection.
The most typical sites for oral squamous cell cancer are the ventrolateral surface of the tongue, the lower wall of the oral cavity and the lower lip. Oral mucosa cancer is most often diagnosed at an advanced stage and oral examination is the most effective screening method. It is diagnosed by biopsy and histopathological analysis, but oral mucosal cancer does not have specific biomarkers to determine its risk. The tumour microenvironment, where newly formed tissue and adjacent normal cells interact, plays an important role in the development of oral mucosal cancer. The 5-year survival rate of oral squamous cell cancer is 83.7% if the diagnosis is made at a localised stage, but often the diagnosis is made at an advanced stage and if the cancer has metastasised at the time of diagnosis, the 5-year survival rate drops to 38.5%.
The aim of this literature review was to describe how nicotine consumption increases the risk of developing oral mucosal precancerous conditions as well as the risk of subsequent dysplasia.
Scientific publications and electronic books in databases such as EBSCO host, PubMed, ScienceDirect, ClinicalKey, Access Medicine were selected and analysed.
The literature review concluded that the use of nicotine products increases an individual's risk of developing any of the oral precancerous conditions, as well as a high likelihood of process dysplasia if the harmful habits are not stopped. Nicotine acts synergistically with alcohol